Ozolnieku vidusskolas direktore Vaira Mocebekere savu dzīvi pagājušajā gadsimtā uzskata par laimīgu.
Ozolnieku vidusskolas direktore Vaira Mocebekere savu dzīvi pagājušajā gadsimtā uzskata par laimīgu.
– It kā visu laiku ir veicies. Esmu izvēlējusies skolotājas profesiju, kas man sniedz gandarījumu. Ir izdevies uzturēt labas attiecības ar skolēniem, vecākiem un pedagogiem. Ja reizēm arī gadās pa strīdiņam, vienmēr saku, ka strīdos dzimst taisnība. Nesaskaņas vienmēr izrunājam un šķiramies kā draugi, – tā direktore.
Kā savu spilgtāko pagājušā gadsimta iespaidu Vaira atceras 1995. gada 1. septembri, kad skolotāji ar ieteikuma vēstuli pašvaldībai lūdza viņu apstiprināt par skolas direktori.
– Šie iespaidi mani ļoti saviļņoja. Skolā ir pietiekami daudz spējīgu pedagogu, kas varēja ieņem šo vietu. Iespējams, ka tāda izvēle bija tāpēc, ka līdz tam es pildīju mazāko klašu mācību pārzines pienākumus un, iepriekšējam direktoram atrodoties slimnīcā, aizvietoju arī viņu. Taču sajūta, ka man uzticas tik daudz cilvēku, bija vienreizēja, – stāsta direktore.
Pēc tam nākuši ne tik viegli laiki, jo direktora darbs nav no vienkāršajiem un tolaik skolā vēl trūcis pedagogu.
– Par laimi, man kopīgi ar skolas kolektīvu izdevās situāciju atrisināt un noturēt vidusskolu, – tā Vaira Mocebekere.
Par savu veiksmīgo dzīvi Vaira pateicību parādā ir vecākiem.
– Ļoti iespējams, ka es nebūtu tāda, kā esmu, ja viņi jau no bērnu dienām nebūtu radinājuši mani pie darba. Tikai ar neatlaidīgu un grūtu darbu kaut ko var sasniegt, – domā Vaira.
Šajā tūkstošgadē direktore mums iesaka būt līdzjūtīgākiem pret tiem, kam dzīvē neklājas viegli, un spēt sadalīt savu mīlestību visiem.
– Pirmkārt jau mīlestība jāsniedz saviem tuviniekiem – vecākiem, bērniem, vīram vai sievai – katram citāda. Un pārējā jāsadala starp visiem cilvēkiem. Es nespēju noskatīties, kā Ozolnieku pansionātā dzīvo vientuļie vecīši, – tā Vaira.
Visvairāk direktori kaitina sabiedrības vienaldzība, bezatbildība un negribēšana darīt.
– Ar šādām situācijām jāsaskaras ik dienas. Ja es, piemēram, ieraugu mājas, kuru apkārtne ir nekopta un nolaista, man vienmēr jādomā, ka tur dzīvo slinks latvietis, un tas sāp. Nepieļausim šī kļūdas arī nākotnē! – vēl Vaira Mocebekere.
