Pasaules iedzīvotāju skaita palielināšanās, dabas resursu samazināšanās, augošais bezdibenis starp nabadzīgajiem un bagātajiem – šo mūsdienu pasauli veidojošo nosacījumu atrisināšana vēl aizvien ir cilvēces virsuzdevumu «mapītē».
Pasaules iedzīvotāju skaita palielināšanās, dabas resursu samazināšanās, augošais bezdibenis starp nabadzīgajiem un bagātajiem – šo mūsdienu pasauli veidojošo nosacījumu atrisināšana vēl aizvien ir cilvēces virsuzdevumu «mapītē». Liela cilvēces daļa neattiecina sevi uz jauno laiku ieviesto terminu «informācijas sabiedrība». Tāpat visa XX gadsimta garumā nav izdevies atrisināt ekoloģiskas problēmas, kuru cēlonis ir cilvēka darbība. Tajā pašā laikā dažādi fondi, sabiedrības, organizācijas un valstu valdības vienā balsī sludina par dabas aizsardzības nepieciešamību, tā arī lielākoties netiekot līdz praktiskai darbībai. Tomēr, kāpēc cilvēks, kas sevi proklamējis kā saprātīgu būtni, gatavs piesārņot apkārtējo dabu, lai gūtu īslaicīgu peļņu un laikietilpīgas vides problēmas?
Kā uzskata amerikāņu zinātnieki Leda Kosmides un Džons Tūbijs, kas radījuši jaunu zinātnes atzaru evolucionārā psiholoģija, cilvēka smadzenes nav pielāgotas modernajam laikam, bet gan iepalikušas savā domāšanas attīstībā. Galvaskauss sevī slēpj bioloģiskās evolūcijas ceļā attīstījušos orgānu, nevis datoram līdzīgu bezproblēmu šūnu un nervu savienojumu. To, kā mēs uztveram apkārtni, ko spējam apjēgt kā problēmu un kādā veidā esam gatavi to risināt, vismaz daļēji nosaka mūsu gēnos iekodētā informācija.
Cilvēku «suga» selekcijas procesā veidojusies gandrīz 2 000 000 gadu. Pirms 10 000 gadu cilvēki pamazām sāka nodarboties ar zemniecību, izveidojās lielākas apmetnes ar sociālo un kultūras uzbūvi – sāka veidoties fenomens, ko sauc par civilizāciju. Lai arī niecīgajā cilvēka mūžā 10 000 gadu varētu šķist ļoti liels laika sprīdis, attiecībā pret visu evolucionārās attīstības vēsturi 99,5 procentus no visa šā laika mēs esam bijuši mednieki un augu vācēji, kas apvienojušies mazās klejotāju grupās.
Cilvēks attīstības gaitā tāds, kāds viņš ir pašlaik, nav izveidojies nejauši. Mēs esam to cilvēku pēcteči, kas vislabāk spēja tikt galā ar problēmām, ko radīja apkārtne, lai izaudzinātu bērnus un nodzīvotu pēc iespējas ilgāku laiku. Likumsakarīgi, ka cilvēka smadzenes ir selekcijas procesa produkts, kas atbilstoši tam arī piedāvā apkārtnes radīto problēmu risinājumus.
Tas, ko cilvēks sauc par veselo saprātu ir pārspīlēts, jo pārsvarā mēs meklējam ātrus risinājumus, ko panākam ar visvienkāršākajām metodēm. Autotransportu plūsmas samazinoši aizliegumi parasti tiek uztverti ar neizpratni, jo šķiet, ka tas niecīgais izplūdes gāzu daudzums no manas automašīnas pasaules mērogā neko nemainīs. Tie ir pragmatiski problēmu risināšanas moduļi, kas veidojušies gadu tūkstošiem, tātad tik ilgi, līdz tie tika «uzņemti» mūsu ģenētiskajā fondā, lai pārmantotos nākamajās paaudzēs.
Katra pieredze tiek veidota, pamatojoties uz iedzimtu rīcības paraugu. Piemēram, cilvēks par patiesu atzinumu uzskata, balstoties uz kādu prognožu kopumu, kas izraisījis secinājumus. Ja viens cilvēks ir apēdis indīgu sēni un nomiris, galīgais secinājums par šo sēni vēl netiek izdarīts. Sēne par indīgu tiek klasificēta lielākoties tikai tad, ja no tās gājuši bojā vismaz desmiti.
Diemžēl šāda veida prāta slēdzieni neiederas sarežģītāku uzdevumu risināšanā. Hipotēze, ka pieaugums rada labklājību, ne vienmēr spēj īstenoties. Piemēram, zivju zvejošana un pārdošana ir ienesīga. Tātad, zvejojot vairāk zivju, būs vairāk naudas. Tomēr rezultātā – izzvejotas jūras un bankrotējuši zvejnieki, kas nezina, kur likt produkciju. Līdzīgi ir arī ar cēloņu noteikšanu, kas bieži (tomēr ne vienmēr) der sadzīvē, kamēr sarežģītāku problēmu risināšanā neiekļaujas. Ja kādu dienu automašīnai ir sabojājies starteris, mēs saucam palīgā remontdienestu. Ja pēc kāda laika, kustinot aizdedzes atslēgu, mašīna «nelec», parasti cilvēks secina, ka cēlonis meklējams tajā pašā starterī. Taču ne vienmēr šis pieņēmums atbilst faktiskajai situācijai, un tāda veida cēlonības meklējumi parasti neder ne ekoloģisku, ne arī pasaules ekonomisku problēmu risināšanai. Tomēr cilvēks savās iedzimtajās prioritātēs nav bezpalīdzīgi sapinies, jo vienmēr paliek mācīšanās iespēja. Tieši mācīšanās ir izzinošs pielāgošanās veids, kā pieņemt izmainījušos apkārtējo vidi. Arī ekoloģisko krīzi var uzskatīt par mācību krīzi.
