Saimnieciskās jukas un politizētās sadzīves nebūšanas allaž vairo tikai nesaprašas, un ļaudis, vienā sētā, pagastā un pilsētā, vienā valstī dzīvodami, cits citu uzlūko kā svešinieki.
Saimnieciskās jukas un politizētās sadzīves nebūšanas allaž vairo tikai nesaprašas, un ļaudis, vienā sētā, pagastā un pilsētā, vienā valstī dzīvodami, cits citu uzlūko kā svešinieki. Ar kaimiņiem nerunā vien tādēļ, ka katram sava valoda un citas nevajag.
Tiesa, dažam nav pat savas. Taču, vai tie, kas sludina, ka lielākās Latvijas pilsētas, arī Jelgava, ir krieviskas un ka daudz apspriestie integrācijas plāni ir saucēja balss tuksnesī vai politisks pasūtījums, nevis valstiski atbildīgs mēģinājums radīt nacionālas un cilvēciskas kopības izjūtu, jau aplūkojuši krievu mākslas izstādi pilsētas Vēstures un mākslas muzejā? Kaut vai garāmejot?
Peredvižņiki, pie kuriem mācījies Purvītis un Rozentāls, bija krievi. No otras puses – Kalnciema pilsētas krievu koris, kas, piedaloties Masļeņicā jeb ziemas aizvadīšanas svētkos 11. martā Rīgā VEF kultūras pilī, lieliski iesaistījies Tautas tērpu centra «Senā klēts» direktores Marutas Grasmanes izstrādātajā projektā par to, kā saglabāt minoritāšu kultūru, tātad, dažādi runājošo kaimiņbūšanas, esot vienīgais krievu koris Zemgalē. Vai tiešām un kā tas tā var būt?
Varbūt strīdos ar kaimiņiem – par viņu krieviskumu vai latviskumu, pārāk bieži jāaizmirst par sevi.
Jukās un nebūšanās grūtāk atcerēties, saprast un novērtēt tos, kas godīgi dara savu darbu – lai valoda un kultūra būtu katram sava un tomēr visiem viena.
