Jā, ar ko tad šis patiešām sākas? Ģimenes māte teiks – ar mizu un ņems rokā asu nazi. Bet ēdāji, ap galdu sasēduši, sacīs, ka kartupeļa sākums ir karstā bļodā, no kuras var izcelt kūpošu, miltainu bumbuli…
Jā, ar ko tad šis patiešām sākas? Ģimenes māte teiks – ar mizu un ņems rokā asu nazi. Bet ēdāji, ap galdu sasēduši, sacīs, ka kartupeļa sākums ir karstā bļodā, no kuras var izcelt kūpošu, miltainu bumbuli…
Pavisam citādi par šo lietu domā nopietni kartupeļu sēklaudzētāji Daina un Jānis Laivenieki Lejaskurzemē.
– Labs kartupelis sākas ar mazu, zaļu stādiņu stikla mēģenītē Priekuļu selekcijas stacijas meristēmu laboratorijā, – saka Jānis.
Un Laivenieki ap 20. maiju mazos mēģeņaugus ved no Priekuļiem uz savu saimniecību, sastāda podiņos, lai tie divu nedēļu laikā apsakņojas, pēc tam izstāda plēves siltumnīcā. Divarpus tūkstošiem stādiņu vajag 400 kvadrātmetru zemplēves platības. Visu vasaru uzmanīti un apčubināti mazie kartupelīši līdz rudenim pie saknēm ir sabriedinājuši ap puskilogramu pirmās ražas – no pirkstagala lieluma bumbulīša līdz jau tīri labi mizojamam. Tie visi tiek saskaitīti, pierakstīti un salikti kastītēs ziemošanai pagrabā. Sākotnējo sēklaudzētāju valodā tas būtu tā: no M0 (zaļie stādiņi) iegūti M1 (pirmie kartupelīši). Interesanti, ka jau šajā posmā parādās šķirņu atšķirības. Piemēram, no ‘Mutagēnagro’ 500 mēģeņaugiem pērnruden novākti 2635 kartupelīši, zem ‘Betes’ 500 stādiņiem izauguši 4800 bumbulīši, zem ‘Borodjanskij rozovij’ – 4109. Nākamajā pavasarī jau atklātā laukā stāda M1 kartupelīšus, bet rudenī novāc M2, tad pavasarī iestāda M2 un novāc M3, bet no M3 ievāc supersuperelites (SSE) kartupeļu sēklu. No tās, ja ir pieprasījums, audzē supereliti (SE), kas Dainai un Jānim Laiveniekiem ir sēklaudzēšanas galaprodukts. Elites sēkla vairs netiekot pieprasīta, jo kartupeļiem piemītot tieksme ātri saslimt ar dažādām vīrusu slimībām. Tā ‘Agrie dzeltenie’ jau pēc trešā ataudzējuma vairs neesot laukā stādāmi, tāda pat nelaime ‘Anostai’ un vēl citu šķirņu kartupeļiem.
Taču sākotnējā sēklaudzēšana nav tikai bumbulīšu stādīšana un skaitīšana. Tas ir ļoti nopietns un sistemātisks darbs šķirnes kvalitātes un veselības saglabāšanā ar rūpīgu stādījumu kopšanu, izlasēm, sēklas lauku apskatēm, vīrusu, nematodes un vēl citādām analīzēm. Pašlaik lielākais bieds kartupeļu audzētājiem esot gredzenpuve.
– Tā tagad ar lielu troksni iet pāri valstij,– saka Jānis un rāda bildē, kāds izskatās šīs slimības ķertais kartupelis. – Kopš pagājušā gada tai noteikta karantīna. Un šī nudien ir viena no nopietnākajām kartupeļu slimībām. To izraisa baktērija, un tas nozīmē, ka apkarošana ir apmēram tāda kā slimnīcā – augsne, glabātuve, tehnika, kastes, maisi utt. jādezinficē ar lizolu vai formalīnu. Ja stādījumos parādījusies gredzenpuve, tad sēklaudzēšanai ir krusts pāri.
Kreņķi, ka Laivenieki arvien palīdzējuši kartupeļu darbos kaimiņiem, bet nu to vairs nevarēs – riskam ir pārlieku augsta likme. Bet ne jau katrs to sapratīs.
Kartupeļu audzētāju saietā Brigita Pavlovska no Cenu pagasta teica, ka pirkt elites sēklu par 40 līdz 45 santīmiem kilogramā neesot izdevīgi. Tāpēc jāsamierinās ar kādu no ataudzējumiem. Laivenieki gan saka, ka tik augstu cenu varot prasīt vienīgi par izcilām importa šķirnēm, kam arī sākotnējā sēklaudzēšana pagājusi viņpus Latvijas robežām. Abi kurzemnieki, piemēram, ‘Mutagēnagro’ SSE sēklu pārdod par 20 santīmiem, bet SE ‘Agros dzeltenos’, ‘Madaru’, ‘Braslu’ – par astoņiem līdz 15 santīmiem kilogramā. Pie viņiem var dabūt arī tagad pieprasītos sārtos ‘Borodjanskij rozovij’ un ‘Betes’ sēklas kartupeļus, mazliet vēlāk būšot arī ‘Impala’ (agrāk mālzemēs populāro ‘Skaidru’ gan vairs neaudzē plānās un maigās miziņas dēļ). Tātad tie, kas nopietni domā ar saviem kartupeļiem ieiet Eiropas tirgū, kvalitatīvu sēklu tomēr var iepirkt arī par normālu cenu. Turklāt Laivenieki uzskata, ka Lejaskurzemes zemītē izaudzētie sēklas kartupeļi itin labi ražo arī Zemgales mālainākajā augsnē, jūrmalas smiltī un Latgales pakalnos.
Citādi pie viņiem nebrauktu pircēji no šiem apvidiem.
Taču nevajag iedomāties, ka kartupeļu ražu un kvalitāti nosaka tikai un vienīgi laba šķirne un sēkla. Sēklaudzētāji gan apgalvo, ka 40 kilogramu no katra simta «izaudzējot» šķirne. Tomēr var stādīt kaut par latu gabalā pirktu Anglijas karaļnama galdam domātu kartupeli, ja zeme būs drātstārpiem pilna, akmeņaina, kankāļaina, aplami mēslota, no izaugušās ražas tik vien būs kā ruksim silei.
– Šajos laikos, kad ļaudis atgūst senču zemes, itin bieži iznāk dzirdēt gudrajo padomu, sak, ko mocies ar to pļavu, uzar un iestādi kartupeļus! Griezdamies vien izaugšot,– stāsta Jānis. – Izaugs jau gan, bet kur to ražu liks – vienvienīgos drātstārpu un vārpatu caurumos? Vībotņu lauks vismaz sešus gadus pēc kārtas ir intensīvi jāapsaimnieko, tikai tad tur var stādīt kartupeļus. Latvijā kartupeļu kopraža apmēram trīs reizes pārsniedz vajadzību, tomēr tos vēl ieved no ārzemēm. Tāpēc, ka mūsu otrajai maizei nav preces skata un kvalitātes. Vislabāk par to varēja pārliecināties «Tupeņa» bāzē pie mazgāšanas un šķirošanas iekārtas, kur trešā daļa ražas aizgāja brāķu kastē. Gan slimību, gan kaitēkļu, gan mehānisku bojājumu dēļ.
Šīs trīs «nelaimes» arī Laivenieki nosauc par galvenajiem kartupeļu audzētāju klupšanas akmeņiem. Slimības un kaitēkļus var apkarot. Sarežģītāk ir ar mehāniskajiem bojājumiem, ko gūst novākšanas procesā. Tagad gan, Daina stāsta, neesot lielas atšķirības izmaksās – vai kartupeļus rok strādnieki, vai vāc mehanizēti. Roku darbs arī nav lēts, bet pieticīgākais no kartupeļu kombainiem maksājot 25 tūkstošus latu… Tā ražas laikā pie sēklaudzētājiem darbu atrod savi pāris desmit ļaužu. Viņi katrā bumbulī neiekož, nespiež to un negraiza, tāpēc audzētājs dabū tieši to, ko izaudzējis.
Nu re, tur tad arī kartupelis sākas – pie sēklas audzētājiem atvestā mēģenītē. Mazs, zaļš stādiņš. Ne tam slimību, ne sliktu ieradumu, ne skrambu. Un tikai no audzētāja būs atkarīgs, vai tas augs eiropeiski gluds un glīts, vai gluži latviski treššķirīgs.
Pa starpām kartupeļu darbiem («lai sievai būtu ko darīt») Daina apkopj dārzeņu dobes, zemenes un siltumnīcas. Mazie kartupeļu stādiņi katru gadu jāstāda jaunās siltumnīcās, bet tā kā iepriekšējā gada «būves» vēl ir itin labi saglabājušās, tajās savu vaļasprieku arī Dainai mīlēt liek Jānis – jau februāra vidū tur podiņos aug puķukāpostiņi. Saimnieki rēķina, ka jau maijā tie būs liekami galdā.
Izvēršot ražošanu, Jānis tomēr nav piekritis pavisam «urbanizēties» – arī bez savas piena devējas un sivēniem aizgaldā viņš laucinieka sētu nespēj iedomāties («kas tie par laukiem, kur karstā dienvidū nesmaržo pēc kūts!»). Lai taču meitām un mazdēliņam ir īstas lauku mājas, kur no Rīgas burzmas atpūsties.
Sētā vīra darbu netrūkst pašam saimniekam, jo ne jau tikai kartupeļi vien audzējami – pusotrā simtā hektāru aug labība, kas tāpat prasa aprūpi, jaunā māja gaida iekšējo apdari, šis tas pielabojams tehnikas parkā, ābelīšu dārzā – nu kā jau laukos. Peļņa zemniekam nav tik liela, lai varētu līgt kalpus un paši vien saulīte zvilnēt.
