Sakarā ar K.Strauta kunga repliku «Nevajag sagrozīt faktus» («Ziņas», 3.03.2000.).
K.Strauta izteiksmes veids nepārprotami liecina par milzīgo naidu pret latviešu leģionāriem, Nacionālajiem Daugavas Vanagiem un latvju tautu. Neko nepalīdz ne jūsu latviskais pseidonīms K.Strauts, ne «Zemgales Ziņu» pamācīšana, ko drukāt, un tās lišķīgā nodēvēšana par «mūsu avīzi».
Bet lai nu paliek ļaunuma žults. Tā saēdīs Jūs pašu, nevis tos, kas cīnījās par savu Tēvzemi.
Tik tiešām latviešu leģionā tika iesaukti 146 000 vīru. Kāpēc vācieši no tiem uzreiz neizveidoja 10 divīziju, tas ir cits jautājums. No minētajiem 146 000 tapa 15. un 19. divīzija, radīts robežapsardzības karaspēks, apmācības pulki Paplakā, TOD celtniecības vienības, gaisa izpalīgi. Caur leģiona štābu simtiem speciālistu tika nosūtīti uz citām vācu vienībām – aviāciju, kara floti, Štrāla autortransportu u.c. Tā kā vācieši vēl turpināja mobilizāciju 1944. gada augustā Kurzemē, tad apaļos skaitļos jau arī
150 000 vīru iznāca. Tiem vēl pieskaitāmi 45 policijas bataljoni.
Manā rakstā minētie skaitļi nav «salti meli» un «patiesībai neatbilstoši fakti», «muldēšana». Par latviešu leģionāriem ir materiāli Latvijas Valsts arhīvā un Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Ar faktiem operē latviešu vēsturnieki Edgars Andersons un Uldis Ģērmanis. Par tiem daudz rakstīts latviešu trimdas presē un arī Latvijā iznākošajā «Daugavas Vanagu Vēstnesī» un daudz citos materiālos, pētījumos, rakstos.
Bet meklēt avotos neapstrīdamus faktus, lai ar tiem pierādītu patiesību, nav K.Strauta kunga garā. Vieglāk taču rakstīt aizvainojošus naida vārdus, zinot, ka 16. martā latvieši tomēr atzīmēs Leģionāru piemiņas dienu. Varbūt K.Strauta spļāvieniņš dotu ierosmi «Zemgales Ziņām» šo dienu vairs nepieminēt un par leģionāriem nerakstīt. Diez vai šī cerība īstenosies.
Par karā kritušajiem vīriem (arī pretiniekiem) normāli cilvēki runā ar cieņu. Leģionāri, kas bija, ir un paliek mūsu tautas dēli, vīri, tēvi un brāļi, rakti visur: Volhovā, Morē, Kurzemē, Vācijā vergu nometņu ledū. Daudzus kuģus ar simtiem ievainoto leģionāru nogremdēja krievu zemūdenes. Viņi krita arī Vācijā. Skaitlis 50 000 nav no pirksta izzīsts, tāds minēts daudzās publikācijās. Varbūt skaitļi būtu daudz precīzāki, ja pēckara gados padomju vara neliktu nolīdzināt kritušo leģionāru kapus, nebūvētu uz tiem šosejas, lopu fermas, dzīvojamos kvartālus. Nevaram šodien kopā ar K.Strauta kungu apstaigāt dzimto zemi un precīzi krustus saskaitīt. Taču no Kurzemes cietoksnī (K.Strauts lieto padomju propagandistu nicinošo apzīmējumu «Kurzemes katls») 3500 kritušajiem mēs, Daugavas Vanagi, esam atraduši un pārapbedījuši Lestenes brāļu kapos 500 kareivju pīšļu, t.i., vienu procentu no Otrajā pasaules karā kritušo leģionāru kopskaita. Šis svētīgais darbs tiek turpināts.
Attiecībā uz abu latviešu divīziju komandieriem – tik tiešām tie bija vācieši. Latviešiem, izņemot Bangerski, vairs ģenerāļu nebija – tos jau 1941. gadā krievi iznīcināja. Bet visi pulku un citu vienību komandieri bija latvieši. To zina katrs, kas pazīst leģionārus. Arī visas pavēles tika dotas vienīgi latviski.
Pēdējais jautājums ir par jēdzieniem, kurus K.Strautam patīk speciāli saputrot. Es vēlreiz varu pasvītrot, ka latviešu 19. divīzija palika neuzvarēta. Ja sešās lielkaujās cīņā ar daudzkārtīgu pārspēku 19. divīzija būtu samalta, no zemes noslaucīta, izšķaidīta, tad tā būtu uzvarēta. Bet 19. divīzija kopā ar vāciešiem Kurzemi noturēja. To krievi kaujā neieņēma. Bet, kas ir kapitulācija, lai K.Strauta kungs izlasa svešvārdu vārdnīcā. Kapitulēja vācu armija, t.sk. 19. divīzija. Taču daļa 19. divīzijas vīru apbruņoti aizgāja mežos, lai cīņu par Latvijas neatkarību turpinātu. Nav viņu vaina, ka Rūzvelts ar Čērčilu Latviju pārdeva Staļinam.
Iespējams, ka pēc šā raksta K.Strauta kungs atkal nāks ar jauniem «vēstures atklājumiem» un «faktiem», lietojot daudz «izsmalcinātākus» vārdus.
Latviešu leģionāru izlietās asinis par Tēvzemi mūžam paliks svētas. Tautas atmiņā tās saglabāsies vienmēr. Tās no vēstures neizdzēsīs neviens. Arī «latvietis» K.Strauts.
