Lai arī marta pirmajās dienās ziema vēl centās pierādīt savu varu, sūtot pār mums aukstu vēju un sniegu, bija jūtams, ka tie ir pēdējie trumpji un drīz, drīz klāt būs visu gaidītais pavasaris.
Lai arī marta pirmajās dienās ziema vēl centās pierādīt savu varu, sūtot pār mums aukstu vēju un sniegu, bija jūtams, ka tie ir pēdējie trumpji un drīz, drīz klāt būs visu gaidītais pavasaris. Reizē ar saulītes pirmajiem spožajiem stariem, kas izgaismo mūsu mājokļu pieputējušos kaktus, nespodros logu stiklus, tiek sākta jauna dzīve, kurā atbrīvojamies no visa nevajadzīgā, tiecoties pēc kaut kā jauna un svaiga. Tas pats notiek arī mūsu garderobēs, kad skan aicinājums: «Nost ar kažokiem un biezajiem svīteriem!» Katrs izvēlas savu veidu, kā iegūt jaunas vēsmas savā apģērbā: kāds drošā solī dodas uz veikalu, lai patērētu vecāku vai paša sūrā, grūtā darbā nopelnīto naudiņu, cits izstaigā tirgus būdiņu garo rindu, vēl kāds kaut ko interesantu cenšas atrast «humpalās» vai arī savu radinieku, kaimiņu ģenerāltīrīšanas pārpalikumos, bet drosmīgākie uzņemas iniciatīvu un paši sev darina kaut ko stilīgu un oriģinālu.
Pie pēdējiem var pieskaitīt arī «Pagraba» viešņu Lauru Krūzi. Viņa pavisam nesen radījusi veselu tērpu kolekciju ar nosaukumu «Kana». Nē, viņa nav modes tērpu dizainere un pat nedomā par tādu kļūt. Viņa ir meitene, kas atklājusi šujmašīnas iespējas.
Kāpēc «Kana»?
– Tā ir meitene, kāda es pati tiecos būt. Viņa ir brīva no visa un visiem. Viņa uzdrīkstas, bet tas nenozīmē, ka ir neprātīga. Kana ir tikpat cilvēciska būtne kā mēs visi: sapņo, fantazē, mīl, kļūdās. Par savu lielāko, bet tajā pašā laikā nenovēršamu nelaimi viņa uzskata to, ka, pašai neapzinoties, iznāk sāpināt tik daudz tuvu un mīļu cilvēku.
Kā radās iedvesma veidot savu kolekciju, nevis aprobežoties ar viena apģērba izgatavošanu?
– Šogad biju «Modes asamblejā», un tur nevarēja neiespaidoties – tik daudz radošu personību, tik daudz oriģinālu ideju un domu uzmetumu! To, kā izskatīsies mana kolekcija, zemapziņā zināju jau pirms biju sākusi darbu pie tās. Tomēr varu teikt, ka mani tērpi radās pēc pašas impulsiem. Likās, ka šujmašīna pati zina, ko dara, es tikai sekoju tās gaitai. Gluži kā pavasara strauts – lai arī kādus līkumus mezdams, tas vienalga atradīs ceļu uz lielo upi. Tāpēc pamatoti varu teikt, ka šī ir pavasarīga kolekcija.
Vai arī agrāk esi ko tamlīdzīgu darījusi?
– Nē, šis bija mans pirmais mēģinājums un – kā izrādās – diezgan veiksmīgs. Asniņi tam, kā sāku darboties ar šujmašīnu, meklējami dienā, kad mamma atteicās sašūt manis iecerētās bikses. Sēdos pie šujmašīnas pati un pamazām, pamazām apguvu šo prasmi. Jā, it kā jau to biju mācījusies skolā, bet tad tas viss bija mazliet piespiedu kārtā, un nekādi radošie apvāršņi man nepaplašinājās.
Tavi tērpi neatbilst standartiem. Kāpēc?
– Vienmēr esmu tiekusies pēc neordinārām lietām. Negribēju šūt drēbes, kas līdzinās citu valkātajām. Katrs cilvēks ir individualitāte, un tērps pastāsta ļoti daudz par viņu. Piekrītu, ka estētika veido mūsu iekšējo pasauli. Lai arī man nepatīk tirgū pirktas drēbes, es necenšos to valkātājam iestāstīt, cik labi ir paša šūti un oriģināli apģērbi. Tas ne pie kā laba nenoved. Cilvēkam ir jāattīstās neatkarīgi un pašam jāizveido sava vērtību skala.
Kas sekos tālāk?
– Esmu guvusi izpratni par audumiem, to iespējām. Tagad varu teikt, ka man patīk «ņurcīgi» audumi. Kaut vai praktisku apsvērumu dēļ. Mana gludināšanas pieredze nav bijusi īpaši veiksmīga – vairākkārt esmu atstājusi gludekli uz visu dienu ieslēgtu. Labi, ka līdz šim tas beidzies tikai ar mammas rājienu.
Nākamā kolekcija noteikti būs veidota no viena auduma tipa – gluži kā īstiem modes māksliniekiem.
