Lielākā daļa no tiem, kas piedzīvojuši četrdesmito gadu komunistiskās
represijas, ir tā sauktie «Sibīrijas bērni», kuriem šie pārdzīvojumi
palikuši bērnības atmiņās. Taču Jelgavā dzīvo arī 95 gadus veca māmiņa
Jūlija Litavniece. 1949. gada 25. martā viņa uz Sibīriju tika aizvesta
kā jauna atraitne, sešgadīga dēla un četrgadīgas meitas māte. Baigā
dzīves cīņā, pārvarot pazemojumus, aukstumu un trūkumu, viņa uzvarēja.
1957. gadā Jūlijas Litavnieces ģimene atgriezās Latvijā. Tagad jau arī
vecvecmāmiņa vēl aizvien ar lielu interesi seko sabiedriskajai dzīvei un
atceras svarīgāko no sava grūtā mūža.
Jūlija
Litavniece dzimusi 1921. gadā Latgalē, Nagļu pagastā, kas atrodas
Lubānas ezera krastā. Ģimenē bija astoņi bērni, no kuriem izdzīvoja
seši. Agri mira arī vecāki. Rūpējoties par brāļiem un māsām, Jūlija
augstas skolas nav beigusi, taču pat sirmā vecumā ir zinātkāra un daudz
lasa. Ar savu vīru Antonu Litavnieku viņa salaulājās Nagļu baznīcā 1941.
gada 27. decembrī. Jūlija Litavniece smejas, ka nekāda mīlestība toreiz
nevienam neesot bijusi. «Jaunieši tā kā tagad apkārt nestaigāja. Savu
vīru biju redzējusi tikai baznīcā. Antona māte atnāca pie manis un
jautāja: «Vai nāksi pie mana dēla par sievu?» Es teicu: «Jā!»,» tā savas
dzīves svarīgāko brīdi atceras Jūlija Litavniece. Tomēr mīlestība starp
Antonu un Jūliju radās un, kaut kara laiks bija traģisks, bērni dzima,
un Jūlija kļuva par čaklu un prasmīgu Lapskalnu saimnieci.
«Vīrs
negribēja iet armijā ne pie vāciešiem, ne pie krieviem,» stāsta Jūlija
Litavniece. Vācu laikā viņam izdevās izvairīties no iesaukšanas leģionā.
Taču, kad 1945. gadā Latviju otro reizi okupēja padomju karaspēks,
Antonu apcietināja. Čekisti viņu spīdzināja, aizveda uz cietumu
Daugavpilī, pēc tam arī Rīgā. Kādu dienu apcietināja arī Jūliju.
Neprātīgā naidā čekisti veda viņu uz mežu nošaut. Tā gan izrādījās tikai
cilvēka biedēšana. Tolaik mājās Jūliju gaidīja divus mēnešus veca
meitiņa Valentīna un divus gadus vecs dēls Jānis. Pēdējā vēstule no
Antona atnāca no Čeļabinskas cietuma. Rakstot cenzora atļauto, viņš bija
minējis, ka darbā neejot. «No šiem vārdiem es sapratu, ka vīrs ir
nomocīts un slims,» atceras Jūlija Litavniece. 1948. gadā tika saņemta
ziņa, ka Antons cietumā ir miris no vēdertīfa. Viņa kaps ģimenei nav
zināms.
Palikusi bez vīra, Jūlija turpināja vadīt Lapskalnu
saimniecību. Reiz atkal pēkšņi ieradušies čekisti nošāva un aizveda
divas cūkas, bet klētī paņēma graudus. Jūlija Litavniece domā, ka šajā
varas patvaļā zināma loma bija kaimiņam, kurš, būdams komunists,
ulmaņlaikos slēpās, taču vēlāk, denuncējot kaimiņus, mēģināja
iedzīvoties. Iespējams, arī šā kaimiņa dēļ Litavnieku ģimene – gan
Jūlija ar bērniem, gan viņas brāļi – bija izvedamo sarakstā 1949. gada
25. martā. Desmit gadu vēlāk, jau būdams uz nāves gultas, kaimiņš
gribējis lūgt Jūlijai piedošanu, taču saruna starp viņiem nenotika.
Visu rakstu
lasiet ceturtdienas, 24. marta, «Zemgales Ziņās». Foto: Raitis
Puriņš
