Nav jau labi daudz runāt par naudu. Tomēr tas nenāk par apgrēcību, ja dalāmais pīrāgs nepelnīti gadījies gaužām plāns, labumi nekādi nevairojas, bet ar goda vārdiem vien neiztikt.
Nav jau labi daudz runāt par naudu. Tomēr tas nenāk par apgrēcību, ja dalāmais pīrāgs nepelnīti gadījies gaužām plāns, labumi nekādi nevairojas, bet ar goda vārdiem vien neiztikt.
Par tautas mākslas atbalstu arī mūslaiku nabadzībā atbild daudzi. Dažiem to prasa amats, citi, ja vien spētu, šo bezpeļņas darbošanos atbalstītu labprāt. Citādi gan vieni, gan otri pa reizei atzīst, ka dziedāšana, dejošana, zīmēšana, teātra spēlēšana kā brīvi radošas gribas izpausme esot hobijs. Tā teikt, gribi pasūtīt mūziku – maksā! Gribi to sacerēt – arī ver vaļā maku.
Tak jau prasmīgiem skaņražiem savs latiņš kabatā būs. Bet ka tik neiznāk, ka minētais vaļasprieks ir visas valsts saimnieciski radošā rosība. Tās nevar būt vien konkrētas summas dalīšana, ja reiz galdā liekamais pārlieku atkarīgs no tā, vai paspēsi izstāvēt atbalstāmo rindā, kurai neredz ne sākuma, ne gala. Turklāt dažreiz nevar īsti saprast, kādēļ vispār stāvēt.
Pēdējā laikā arī Jelgavā daudz spriests un lemts par to, ka tā vai citādi sniegtais atbalsts tautas mākslas kolektīviem ir jānopelna. Un nevis vienkārši ar labiem darbiem, bet ar tādiem panākumu apliecinājumiem, kas pedantiski uzskaitīti 15. februārī Domē akceptētajā nolikumā par Jelgavas tautas mākslas kolektīvu finansēšanu.
Nolikums pamatprincipos nav slikts, tikai nevieš skaidrību, kā nodrošināt, lai līdztekus radošiem sasniegumiem līdzekļi netiktu piešķirti arī par lavierēšanu, ko reizēm absurdi dēvē kultūrmenedžmenta vārdā.
Šajā sakarā interesanti iedomāties, piemēram, par «atbalstu» Ivara Klapera vadītajai tēlotājmāklas studijai, kas pavisam dīvainā kārtā netika iekļauta šogad atbalstāmo pilsētas kolektīvu sarakstā. Runa te nav par tūkstošiem, kurus Jelgavas kolektīvi ne ar kādiem sasniegumiem nenopelnīs. Pat ne par pāris simtiem, ko pašvaldība studijai tomēr piešķīra, baidoties no trača «smieklīgas summas» dēļ vairāk nekā no bankrota. Ievērības cienīgi ir pūliņi, kas tiek veltīti svarīgu papīru, tostarp minētā nolikuma, simtkārtīgai izskatīšanai tā vietā, lai nodotos patiesi radošam, jēgpilnam darbam. Gluži kā ļaudis sanāk kopā un rada acij vai ausij tīkamas lietas, vienalga, vai kāds to uzskata par tautas mākslu vai hobiju. Bet tas taču ir tik naivi, vai ne?
