Kaut arī laiks un notikumi mūs cenšas pieradināt pie negaidītām situācijām, pārmaiņām, neticības mācītajam, dzirdētajam un redzētajam, tomēr aizvien vēl bieži esam stereotipu varā.
Kaut arī laiks un notikumi mūs cenšas pieradināt pie negaidītām situācijām, pārmaiņām, neticības mācītajam, dzirdētajam un redzētajam, tomēr aizvien vēl bieži esam stereotipu varā. Moderns apģērbs vedina domāt par turību, plats smaids – par atklātību un laipnību, pēc santīmiem pastiepta roka – par tās īpašnieka tukšo vēderu jau trešo dienu. Pazīstu cilvēku, kurš savu sejas pantu un neparastā acu skatiena dēļ skolas laikā a priori tika uzskatīts par blēdīgu špikotāju, bet kādus gadus vēlāk skolotāja visā nopietnībā centās izzināt, vai viņš nav jauniešu «bandas» vadonis. Zēnam gan ar to nebija nekāda sakara, izņemot, protams, to, ka viņš nebija gludais paipuisītis ar nevainīgu zilu acu skatu.
Nu gan arī vecāka gadagājuma cilvēku vidū maz ir to, kuri «uzķersies» un nodriskātas džinsu bikses uzskatīs par trūkuma apliecinājumu. Par jaunajiem domas allaž atšķirsies: būs, kas kritizēs, savējie – sapratīs. Bet par cilvēkiem ar sirmu galvu zinām – lielākā daļa dzīvo no rokas mutē, un itin bieži rokai nemaz nav vērts līdz mutei sniegties – tukša.
… Nevaļā aiztraukusies līdz bankas automātam, uzreiz klāt nemaz netieku. Pie tā stāv, maigi sakot, necili ģērbies vīriņš. Galvā – ausene, viena nošļukušo bikšu stara sabāzta gumijas zābaka stulmā, otra – tam pārslīdējusi pāri. Zemē nolikta tirgus soma. Nostājos «amerikāniskā» attālumā, bet drīz vien sāku virzīties uz vīreļa pusi, jo automāts pīkst un pīkst, bet onkulītis prom neiet. Uzmetu acis automātam, un diez kāpēc mani pārņem atvieglojuma izjūta, kad redzu, ka viņš darbojas ar tieši tādu pašu debetkarti, kāda ir kabatā man. Taču laiks iet, bet večukiņš pie savas naudiņas nav ticis. Atmetu pieklājību, pievirzos tuvāk un sāku «suflēt» operāciju secību. Onkulītis nospiež uzrakstu «dzimtā valoda», tad tīri ātri apķer visu par PIN kodu. Kad uz ekrāna parādās pieejamie summu varianti, es, cik iespējams, taktiski saku:
– Un tagad nospiediet taustiņu, cik jūs gribat naudiņas – desmit vai divdesmit latu.
Večuks, aci nepamirkšķinot, nospiež taustiņu pie atzīmes «simts». Redzu, ka operāciju tomēr nebūšu godam novadījusi, un man pasprūk:
– Bet jums būs simt latu?
Vīrelis, šķiet, iekšēji nosmaida un tēvišķīgi novelk – būs, būs. Apmulsusi noskatos, kā viņš, saņēmis savu naudiņu, to pārskaita, paceļ iepirkumu somu un, pateicis man paldies, veikli nozūd. Pēc brīža arī es ar onkulītim ieteikto summu kabatā priecīga dodos iepirkties un pie reizes arī revidēt savus iesīkstējušos priekšstatus.
Ilgi nebija bijis vajadzības atcerēties parunu «Neskati vīru no cepures!»…
