Slimības, ko bieži mēdz dēvēt par civilizācijas vai pat gadsimta kaitēm, jau gadu tūkstošiem nomocījušas cilvēku dzimumu.
Slimības, ko bieži mēdz dēvēt par civilizācijas vai pat gadsimta kaitēm, jau gadu tūkstošiem nomocījušas cilvēku dzimumu. Arheoloģiskajos izrakumos atrastie cilvēku kauli zinātniekiem spēj pastāstīt daudz vairāk par vecumu, dzimumu un evolucionārās attīstības posmu, pie kura tie piederējuši. Atrodot skitu apmetnes sievietes kaulus, zinātnieki vairs neredz vīzijās mītiskai amazonei līdzīgu tēlu, bet gan patieso situāciju – ilgus gadus ar artrozi, paradontozi, kariesu slimojošu cilvēku, kas pie tam vēl tikko spējis dzirdēt. Ja kādreiz zinātnieki cilvēces slimību vēsturi analizēja, pamatojoties uz rakstiskām liecībām, tad pašlaik daudz izsmeļošākas ziņas sniedz cilvēku kauli. Paleopatoloģija – zinātne, kas pēta slimību klāstu, ar kurām mocījušies mūsu senči, – uzskata, ka nav pamata runāt par tādām civilizācijas slimībām kā, piemēram, vēzi vai sifilisu. Šīs kaites jau izsenis vajājušas cilvēku dzimumu. Piemēram, sifilisa pēdas atrastas uz 9000 gadu veca skeleta Jordānijā, bet ļaundabīgais audzējs konstatēts pat 150 miljonu gadu vecam dinozauram. Kauli spēj saglabāt sevī visaptverošu informāciju par slimībām, ar kurām cilvēks savā mūžā izslimojis. Tādējādi zinātnieki spēj radīt pilnīgāku ainu par dzīves nosacījumiem, slimību izplatību un biežumu tik senā pagātnē, kurp nesniedzas rakstiskas liecības. Turklāt tas ļauj secināt, kāda attieksme senajam iemītniekam bijusi pret apkārtējo vidi, kādā veidā ticis sadalīts pienākumu klāsts starp vīrieti un sievieti, starp jaunākiem un vecākiem kopienas locekļiem. Lielos vilcienos skatot cilvēces vēsturi, zinātnieki atzīst, ka kādreiz cilvēki bijuši veselīgāki, piemēram, ja salīdzina neolīta laikmeta un agrīno viduslaiku indivīdus. Abu pieminēto laiku pārstāvji bijuši veselīgāki par vēlīno viduslaiku cilvēkiem. Kaut gan tas varēja nozīmēt arī to, ka neolīta laikmeta cilvēkiem dzīves apstākļi bijuši ļoti smagi un viņi miruši ātri, «nepagūstot» ilgstoši izslimoties. Kā atklājuši zinātnieki, seno cilvēku bērnu skeletus būtiski iespaidojušas aptuveni 27 slimības. Lai pēc tūkstošiem gadu atklātu kādas šo slimību pēdas skeletā, kaitei ķermenī būtu «jāplosās» aptuveni nedēļu. Turklāt ne visas saistītas ar kaulu slimībām. Pētniekiem izdodas «diagnosticēt» saviem tūkstošgadīgajiem pacientiem arī sirds asinsvadu sistēmas un hroniskas plaušu slimības.
Zinātnieki atklājuši pierādījumus arī tā saucamajām profesionālajām kaitēm. Piemēram, karavīri bieži cietuši no stīvām plecu locītavām. Savukārt miltu malējiem bijušas problēmas ar elkoņu locītavām. Tomēr pētnieki nereti atklāj arī cilvēkus, kurus slimības piespiedušas gadiem ilgi atrasties nekustīgā stāvoklī, un kopienas locekļiem vajadzējis tos kopt, kas, pēc zinātnieku domām, liecina par līdzcilvēku spēju uzupurēties.
Zinātnieku uzmanības lokā ir arī jautājums par to, kad cilvēki sākuši veidot apbedījumu laukus, kaut gan tas saistīts ar kultūras un reģionu īpatnībām. Piemēram, tagadējās Slovākijas teritorijā arheologi atklājuši divus apbedīšanas laukus – no 2200. g.p.m.ē. līdz 1900. g.p.m.ē. un no 1900. g.p.m.ē. līdz 1700. g.p.m.ē. Bērni 250 gadu laika posmā, pēc zinātnieku atzinumiem, bija kļuvuši daudz slimīgāki. Skorbuts, rahīts, anēmija, kā arī dažādas infekciju slimības jaunāko laiku apbedījumos bija skārušas lielāku daļu bērnu nekā līdz tam. Zinātnieki pagaidām nav raduši izskaidrojumu, kāpēc palielinājies slimo bērnu skaits, tomēr izteikuši pieņēmumu, ka tas varētu būt saistīts ar cilvēku skaita palielināšanos noteiktajā vietā. Lielākam indivīdu skaitam nepieciešams vairāk barības, un cilvēks aizvien būtiskāk izmainīja apkārtējo dabu, iejaucoties tās procesos un iznīcinot savas dzīves pamatus. Tādējādi zinātnieki secina, ka pat akmens laikmetā dzīvojošie pieļāvuši ekoloģiska rakstura kļūdas, ko turpinām mūsdienās, gadu tūkstošos nespēdami rast no tām mācību.
