Kopš septembra LLU Informācijas tehnoloģiju fakultātē (ITF) dekāna
pienākumus pilda docents Gatis Vītols. Pusgada laikā kolēģi un studenti
viņu novērtējuši kā jaunu un mūsdienīgi domājošu profesionāli, kurš
fakultātei devis nākotnes perspektīvas un ļoti īsā laikā fakultātē
ienesis pozitīvas pārmaiņas, kas virzītas uz ilgtspējīgu attīstību –
tieši šādiem vārdiem viņš izvirzīts universitātes Gada dekāna goda
nosaukumam, kuru arī ieguvis.
Domājot par ilgtspējīgu attīstību,
G.Vītola mērķis ir fakultātē radīt ģimenisku atmosfēru gan savstarpējās mācībspēku
attiecībās, gan attiecībās ar studentiem, tai skaitā ar
studentiem panākot vienkāršu komunikāciju. Kopš jaunais dekāns sācis
pildīt savus pienākumus, vairāk tiek domāts par fakultātes tēla
popularizēšanu, aktivizējot informācijas plūsmu gan fakultātes mājas
lapā, gan sociālajos tīklos. Norit darbs pie kursu un programmu
uzlabošanas, fakultāti apmeklē arī vieslektori. Taču mūsu
sarunu G.Vītols iesāk ar stāstu par plašāko studējošo pašpārvaldi
fakultātes 15 gadu pastāvēšanas laikā – šobrīd tajā darbojas vairāk nekā
divdesmit studentu, tātad aptuveni desmitā daļa visu studējošo.
– Kāds varētu būt studentu augstās aktivitātes iemesls?
Katram
ir savi iemesli, kāpēc viņš iesaistās pašpārvaldē. Kāds vēlas ar saviem
lēmumiem ietekmēt universitātes darbu, cits gūt komunikācijas pieredzi,
vairāk runājot ar pasniedzējiem, uzņēmējiem, cits iestājas tāpēc, ka
draugs iestājies. Domāju, daudzi pašpārvaldē iesaistījušies tāpēc, ka
viņiem tur ir gana jautri. Mēs ar studentiem arī esam sākuši nelielus
projektiņus – viņi kaut ko iniciē, mēs no dekanāta puses atbalstām, un
var redzēt, ka komunikācija starp dekanātu un studentiem ir
uzlabojusies.
– Pieminējāt, ka kopā ar studentiem esat sākuši vairākus projektus.
Piemēram,
studenti gribēja uzbūvēt spēļu arkādi – ir jāuztaisa kaste, jāpasūta
pogas, jāpārprogrammē mazs datoriņš. Tas īsti neietilpst nevienā
studiju kursā. Cik nu studentiem tie ienākumi ir lieli, tāpēc viņi nāk
uz dekanātu, un mēs labprāt atbalstām.
Studiju procesā ļoti svarīgs
ir radošums. Universitātes gatavo speciālistus uzņēmējiem, kas daļēji
ietekmē studiju procesu, jo viņiem ir nepieciešami speciālisti konkrētās
nozarēs. Lielās universitātes, es gribu ticēt, vēl ir saglabājušas to
radošuma platformu, kad students var brīvi izteikties un neviens
nepakratīs pirkstu, ka tā domāt ir nepareizi un ka tas nederēs tam
uzņēmumam, kurā iesi strādāt. Mēs arī cenšamies atdzīvināt to, ka
studenti var atnākt, izteikties un iniciēt projektus. Iespējams, tāpēc,
ka esmu gados jaunāks, mums veidojas labāks kontakts, bet man arī jāseko
līdzi viņu vēlmēm. Pagaidām gan vēl neviens nav paprasījis neko tādu,
kur mēs nevarētu atļauties palīdzēt.
Pats savulaik vadīju fakultātes
pašpārvaldi. No dabas esmu samērā kautrīgs cilvēks, bet pašpārvaldes
vadīšana un vēl citas lietas man palīdzēja nodibināt kontaktus ar
uzņēmējiem. Atceros, kā es pirmo reizi no pašpārvaldes gāju uz tikšanos
ar uzņēmējiem. Toreiz sarunāju mūsu ITF dienu pasākumam 500 latu. Tā
pieredze, ko var šādi gūt, nav tik vienkārši izmērāma.
Dažos gados tu
izej cauri ne tikai studijām, ne tikai sāc strādāt, bet vēl darbojies
pašpārvaldē vai, piemēram, korī. Un tev tiek arī piedāvātas iespējas
doties uz ārzemēm. Es saku saviem studentiem, lai viņi iesaistās
«Erasmus» apmaiņas programmā, brauc pastudēt pusi gada uz Portugāli,
Spāniju, Turciju. Ne jau ārzemju studiju kursu zināšanas ir galvenais,
bet tas, ka ielec citā vidē un izdzīvo, paver plašāku redzējumu. Tas arī
informācijas tehnoloģiju (turpmāk – IT) speciālistam ir ļoti vajadzīgs.
Studentam
liekas, ka darba intervijā vērtēs tikai, vai esi apguvis to vai citu
programmu. Taču darba devējam ir svarīga arī tava prasme komunicēt,
lietot svešvalodu, organizēt, strādāt komandā. IT speciālisti sen vairs
nav vientuļie ērgļi, kas kaut ko programmē savā stūrītī. Tas ir darbs
grupās un arī starptautiskās grupās. Mums ir studenti, kas praksē iet
angļu vai amerikāņu uzņēmumos, un viņu darba valoda ir angļu valoda.
Vai, piemēram, daži mūsu absolventi devušies komandējumos uz Dominikānu
vai Ganu. Ir labi, ka tu māki tehniski lietas izdarīt, bet tev jāmāk arī
vietējam cilvēkam izstāstīt, ka tas, ko tu dari, būs viņam noderīgs.
Tas ir darbs, kas nemitīgi piespiež augt, jo visu laiku ir jāmācās. Zinātkāre un tas, ka vari iemācīties kaut ko jaunu, ir
jāieliek universitātei.
Visu rakstu lasiet otrdienas, 5. aprīļa, «Zemgales Ziņās». Foto: Raitis Puriņš
