P.Strīķa kungs savā rakstā «Latviešu leģions un 16. marts» nav precīzs, ieskaitīdams leģionāru rindās visus brīvprātīgos un mobilizētos vīriešus.
P.Strīķa kungs savā rakstā «Latviešu leģions un 16. marts» nav precīzs, ieskaitīdams leģionāru rindās visus brīvprātīgos un mobilizētos vīriešus. 146 tūkstošu vācu pusē iesaistīto vīriešu vidū līdztekus leģionāriem bija arī vecāka gadagājuma vīrieši robežapsardzes pulkos un 16 līdz 17 gadu veci zēni gaisa spēku izpalīgos. Kopīgais viņiem bija karš pret Staļina režīmu. Izņēmums – nedaudz gaisa spēku izpalīgu, kurus Vācijā iedalīja zenītartilērijas daļās, kas aizsargāja Vāciju no angļu un amerikāņu aviācijas uzlidojumiem.
Tā kā karā nelieto salūtpatronas, rodas kritušie, sakropļotie, gūstekņi, dezertieri un citi zaudējumi. Aktīvajā karadarbībā iesaistās karaspēka daļas personālsastāvs, kas kara laikā mainās vairākas reizes. Ar 16. martu saistītajās kaujās abām divīzijām bija lieli personālsastāva zaudējumi. 15. divīzija tika pārsūtīta uz Vāciju personālsastāva atjaunošanai.
Manuprāt, 16. marta un Džūkstes kaujas ir tādas pašas latviešu tautas traģēdiju dienas kā
25. marts un 14. jūnijs. Tūkstošiem jaunu vīriešu ziedoja sevi cerībā, ka tā spēs pozitīvi ietekmēt Latvijas nākotni, bet rezultāti bija pretēji.
Pavisam kara darbībā pret Staļina režīmu dzīvības zaudēja ap 50 tūkstošu karotāju, kurus P.Strīķis nepareizi apzīmē par leģionāriem, bet nez vai viņi atgūs dzīvības, ja viņus apzīmēs pēc pareizās piederības. Divīziju komandieri bija vācieši, bet pulkus un bataljonus komandēja latviešu virsnieki, konfliktējot pat ar vācu ģenerāļiem.
No šodienas skatpunkta leģionu radīja 1941. gada 14. jūnija deportācijas, bet nevar aizmirst
23. augusta Molotova-Ribentropa paktu. Nebūtu šās sarkanbrūnās fašisma vienošanās, kas sadalīja Eiropas interešu zonās, varbūt nebūtu Otrā pasaules kara…
Diemžēl karš ir bijis un rada joprojām sarežģījumus cilvēku likteņos.
Uzvarēti vai neuzvarēti – strīdīgs un diskutējams jautājums. Var uzskatīt, ka Kurzemē karojošo 30 divīziju 180 tūkstošu dažādu tautību karavīru, to skaitā arī 19. divīzija, kapitulēja neuzvarēti pēc priekšniecības pavēles. Var uzskatīt viņus par sakautiem ļaundariem. Viss atkarīgs no katra pasaules uztveres.
K.Strauts P.Strīķa rakstā saskata saltus melus, muldēšanu, faktu sagrozīšanu. Es kā tā laikmeta aculiecinieks – tikai nebūtiskas neprecizitātes kara dalībnieku sadalījumā – kā dzīvo, tā mirušo.
Par to, kā karā mainās karaspēka daļu personālsastāvs, liecina arī padomju karavīru lielākie kapi Priekules pusē. Tur esot apbedīti 50 tūkstoši kritušo karavīru 1944. gada rudenī – apmēram viena mēneša laikā.
