Vēl līdz pat 31. martam Rīgā, Reiterna namā aplūkojama jelgavnieces Initas Vilkas personālizstāde. Turpat nesen mājojuši arī viņas «Eņģeļi pagrabā». Kā saka pati autore, eļļas gleznas milzīgos apmēros.
Vēl līdz pat 31. martam Rīgā, Reiterna namā aplūkojama jelgavnieces Initas Vilkas personālizstāde. Turpat nesen mājojuši arī viņas «Eņģeļi pagrabā». Kā saka pati autore, eļļas gleznas milzīgos apmēros.
Šoreiz tapušie mazāka formāta darbi pieskaņoti tieši Reiterna nama izstāžu zālei, kur «katra siena ir savā krāsā». Tematiskās daudzveidības dēļ izstādei dots gaisīgs nosaukums «Pavasara pasāžas», kurām cauri vijas papīra kolāžās risinātā vēstuļu tēma.
Neviens nezina, kas tur iekšā
Iedvesmas avots tam bijis iz kancelejas piederumu pasaules – krāsaino aplokšņu klāsts kiosku un veikalu plauktos. Jo «vēstules glabā aploksnēs, lai kāds tās neizlasītu, un bieži vien pēc aploksnes varam spriest par vēstules saturu».
I.Vilkas kolāžās uzmanības centrā patiešām ir īstas aploksnes. Bet papīra un aplikāciju formas tām apkārt veido vizuālu stāstījumu par aploksnes saturu.
– Mēdz būt draudu, mīlestības, sūdzības vēstules, un katra no tām ir savā krāsā. Un tomēr neviens nezina, kas tur iekšā, – noslēpumaini, mazliet koķeti piebilst vēstuļu autore. Brīdi padomājusi, viņa tomēr atklāj, ka kolāžas valodā pārstāstīti interesanti piedzīvojumi un neesot nevienas draudu vēstules.
Viņas gleznās ietvertajam vēstījumam, šķiet, ir citādi intīms saturs. Par to liecina darbu nosaukumi: «Nāve», «Āksts», «Polaritātes shēmas», «Hiromantija»… Jo attēlot vēstuli gleznā esot daudz grūtāk.
– Nepietiek uzgleznot papīra gabaliņu un pateikt – tā, lūk, ir vēstule. Papīru var viegli samainīt, strādājot pie gleznas jau iesākumā jāzina, kas no tās iznāks. Arī gleznojot var improvizēt, taču vieglāk var visu sabojāt. Ja saliek pārāk daudz formu un krāsu, glezna iznāk dubļaina.
Radīt no nekā
Izrādās, ka kolāžas I.Vilkai ir atpūta prātam un sirdij un vienlaikus mākslinieciska rotaļa. Gluži kā šā žanra aizsācējiem kubistiem. Tomēr viņas mīļākais mākslinieks ir lielais dīvainis un paradoksālu formu konstruktors Pauls Klē. Varbūt tādēļ jelgavnieces darbos ir daudz dziļi pārdomātu motīvu un formu, kurām «ārējais izskats ir citāds nekā to būtība». Piemēram, «Pūķa vēstule» leģendās izslavētajam briesmoņu kāvējam Svētajam Jurim tapusi, atgādinot, ka ne tikai varonim, bet arī pūķim par cīņas iznākumu ir kas sakāms.
I.Vilku saista arī abstraktā māksla, kura it kā neko neattēlo, lai arī Pārlielupes kafejnīcā «Spīgana» skatāmās krāsu impresijas varētu vēstīt ko spīganisku.
– Pēc dabas esmu prātotāja. Var jau «atlaist bremzes» un strādāt tikai ar krāsu, taču tas ir risks un uzdrīkstēšanās. Ir jāturas stingri uz zemes, kas man varētu būt diezgan sarežģīti,– viņa atzīst, piebilstot, ka līdzīgus uzdevumus izvirza ne tikai māksla. –Neesmu iemācījusies nodalīt mākslu no dzīves, bet tas ir jāprot. Citādi, ieejot veikalā, gribi nopirkt maizi, bet nopērc sviestu.
Katrs mākslinieks nemitīgi «ķer» iespaidus, tādēļ ir ļoti jūtīgs. Īpaši, ja pa ķērienam gadās pulka sadzīvisku nebūšanu. Tomēr par naudu I.Vilka runā nelabprāt, lai gan saprotams – «ja nav naudas, nevar nopirkt krāsas. Tātad nav arī gleznu». Bet citādi sena paruna vēsta: «Esi dzejnieks, radi no nekā.»
– Jāķeras pie papīrīšiem, – viņa dziļdomīgi secina.
Mierīgā Jelgava un krāsas paradokss
Dzimusi rīdziniece, beigusi Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu un Imanta Vecozola meistarklasi, I.Vilka jau labu laiku dzīvo Jelgavā.
– Pirmie iespaidi par Jelgavu bija diezgan skarbi. Kastīšu mājas… Iesākumā dzīvojām pieci cilvēki vienā istabiņā, pēc tam – RAF rajonā. Mums bija suns, devāmies pastaigās uz mežu, un negatīvie iespaidi kompensējās, – stāsta mākliniece.
Laika gaitā viņa Jelgavu ir iemīļojusi. Tagad I.Vilkai pieder sava darbnīca, kurā var ne tikai netraucēti strādāt, bet arī nogulties uz grīdas un caur jumta logiem skatīties zvaigznēs.
Varbūt formas līkločos izsvērta un krāsu buķetēm piesātināta māksla var tapt tikai gana kubistiskā, šķietami pelēcīgā, necilā un tieši tāpēc paradoksālā pilsētā? Vide mākslinieci ietekmējot kā vieta starp debesīm un zemi, kā dzīvesvieta. Mazāk pati pilsēta, bet gan tās iedzīvotāji, kuru vidū I.Vilkai draugu netrūkst.
– Jelgava man šķiet tāda mierīga un līdzena. Turklāt vēl upes… Tas liek radīt kaut ko mierīgu. Gribētos jau savos darbos nest mieru, bet neiznāk,– viņa rezignēti piebilst, tūdaļ atgādinot, ka pati krāsa ir paradokss. – Kad mācījos «rozentāliešos», patika ekspresionisti un fovisti, pārsteidza tas, ka ar krāsu var tik daudz pateikt.
Jelgavas mākslinieces acīmtveramo un sakāmo varēsim apjaust arī maijā gaidāmajā personālizstādē tepat Jelgavas pilsētas kultūras namā. Taču tie jau būs citi pārsteigumi, citi darbi, cita tēma un droši vien arī cita saruna.
