Vircavas pagasta Mazlaukos kādreizējā kolhoza «Rosme» lepnajā cūku kompleksā tagad atrodas zemnieku saimniecība «Jaunmuiža», kurā saimnieko divas uzņēmīgas un darbīgas ģimenes.
Vircavas pagasta Mazlaukos kādreizējā kolhoza «Rosme» lepnajā cūku kompleksā tagad atrodas zemnieku saimniecība «Jaunmuiža», kurā saimnieko divas uzņēmīgas un darbīgas ģimenes. Saimnieces Taiga Rafaela un Sandra Šaldere savā saimniekošanas pieredzē piekrita dalīties ar «Zemgales Ziņu» lasītājiem.
Zemnieku saimniecībā «Jaunmuiža» kopā ir apvienojušās divas saimniecības, kas strādā kopš 1990. gada. Taiga Rafaela ir Lāčplēšu īpašniece, kurus viņa mantojusi no sava tēva. Viņš tos saņēmis kā Lāčplēša ordeņa kavalieris par godprātīgu kalpošanu Latvijas brīvvalstij. Tā kā Taigas Rafaelas vecāku saimniecībā nav bijis iespēju attīstīt lopkopību piemērotu ēku trūkuma dēļ, 1994. gadā nolemts privatizēt kādreizējo kolhoza cūku nobarošanas kompleksu.
Atsperties palīdzēja «biešu nauda»
Savulaik saimniekošana uzsākta ar trīs hektāru cukurbiešu un septiņu hektāru graudaugu audzēšanu, tā iegūstot starta kapitālu. Tagad «Jaunmuiža» apsaimnieko 250 hektāru zemes. Īpašumā ir 30 hektāru, pārējā zeme tiek nomāta. 60 hektāros tiek audzētas cukurbietes, astoņos – kartupeļi, pārējos – graudaugi. Ir arī 12 slaucamu govju, pavasarī nāks klāt vēl sešas, bet nākotnē ir doma piena devēju skaitu palielināt līdz 30 vai 40. Vienā no atjaunotajām kūtīm mīt sivēnmātes, nobarojamās cūkas, pāris gaļas bullīšu, divas kazas ar kazlēniem, vistas un cita dzīva radība. Pienu saimniecība nodod Rīgas Piena kombinātam, par to saņemot ap astoņiem santīmiem litrā. Cūkas kauj un iztirgo paši, un tās tiek barotas ar saviem miltiem un kartupeļiem, jo specializēto barību iegādāties neatļaujot maciņš. Lauksaimnieciskās izglītības ģimenē nav nevienam. Vīriešu pārziņā ir tehnikas lietas, bet abas saimnieces pēc profesijas ir pavāres. Dažkārt talkā tiek aicināts arī kāds strādnieks, bet lielākoties Mazlaukos mītošie cittautieši nevēloties kļūt par latviešu kalpiem.
Saņēmām pilnīgu postažu
– Protams, ka ir grūti un visu vēl nespējam «pavilkt», jo, kad atnācām šeit, acīm atklājās pilnīga postaža, pat pēc kara diezin vai kas tāds iespējams. Viss izlauzts un izdauzīts, ne vairs durvju, ne logu, ne jumtu, arī elektrības vadi aprauti. Atvedu uz šejieni savu mammu, kas kompleksā bija strādājusi no pirmās līdz pēdējai dienai. Viņa, kad bija apskatījusi šo graustu, kuru mēs nopirkām par sūri pelnītu naudu, četras dienas bija slima, – stāsta T.Rafaela.
Pa šiem gadiem pamazām, bet neatlaidīgi dzīvošanai pielāgots bijušais kompleksa kantoris, ievilkta elektrība, ūdens, kanalizācija. Iekārtota arī garāža, tehnikas novietne, kartupeļu pagrabs, bet kūtī, kur draudzīgi kopā sadzīvo visi lopiņi, ģimenes vajadzībām izbūvēta neliela pirtiņa. Pirms to paveica, gadu bija jāmēro trīs kilometru attālais ceļš uz vecāku mājām.
– Pirmos traktorus nopirkām 1992. gadā. Tos un visu pārējo, ko iegādājāmies, novietojām pagrabā, kas vienīgais bija daudz maz saglabājies neskarts. Pēc tam vienai kūtij uzlikām jumtu, – atceras Taiga.
Cukurbiešu kvotas – drauds ražošanas attīstībai
Pie pirmās lielās naudas «Jaunmuiža» tika tieši ar cukurbietēm, un iegādāta visa to audzēšanai nepieciešamā tehnika. T.Rafaela ir Jelgavas Cukurfabrikas akcionāre, bet pēc paziņojuma, ka šogad tiks ieviestas kvotas, saimniece ir izmisumā. Kvotas katram piegādātājam rēķinātas pēc 1998. gada ražas. «Jaunmuižai» šajā gadā uz lauka iesala 30 hektāru saldo sakņu, bija jāatdod kredīts Hipotēku un zemes bankai, un saimniecības bilancē radās mīnus 40 tūkstošu latu. Šogad saimniecībai atvēlēts nodot 240 tonnu, kas ir vienas dienas ievākums, lai gan līdz šim uz Jelgavas Cukurfabriku ik gadu vests ap tūkstoš tonnu. Cukurbiešu audzētāja nespēj ar to samierināties, tāpēc rakstījusi vēstuli Veģera kungam ar lūgumu kvotas paaugstināt. Taču lēmumu par kvotu noteikšanu pieņēma Zemkopības ministrija, un T.Rafaela ir neizpratnē par to, kā valsts drīkst iejaukties akciju sabiedrības darbā.
Sibīrija ir tepat Latvijā
Par darbu un sadzīvi abas saimnieces nesūdzas, bet ir kāda bēda, kas neļauj klusēt. Tie ir pārstrādes uzņēmumu parādi. Vairākus simtus parādā ir «Daugavpils dzirnavnieks», bet «Rīgas dzirnavnieka» un Jelgavas Cukurfabrikas parādi sniedzas jau tūkstošos. Zvanot uz Daugavpili notērēts ne mazums naudas. Jāzvana esot pa parasto telefonu, ja zvanot uz mobilajiem numuriem, dzirnavnieka amatpersonas saimnieci pirms sarunas atpazīstot, un tad atbildi velti gaidīt. «Rīgas dzirnavniekā» savulaik nodoti augstākā labuma kvieši ar lipekļa saturu 28, 30 un 32 procenti, taču, atrēķinot žāvēšanas, kaltēšanas un uzglabāšanas izdevumus, iznāk, ka tonna kviešu maksā ne vairāk, ne mazāk kā 46 lati. Nu kā lepnie «Hercoga» milti, kas ražoti, iespējams, arī no «Jaunmuižas» kviešiem lai nesprūst kaklā? Ja graudu audzētājs ir ļoti uzņēmīgs un pacietīgs, tad, daudzkārt zvanot un braucot uz uzņēmumiem, izdodas panākt, ka kādus 100 vai 200 latus zemnieciņam atmet. Taču par telefonu un elektrību mēnesī jāmaksā ap 150 latu, jāatdod kredīti un bankas soda procenti aug, tajā pašā laikā audzētājs produkciju nevis pārdod, bet atdod.
– Mani vecāki 1956. gadā atgriezās no Sibīrijas, uz kurieni viņus izveda tāpēc, ka bija «budži». Tagad nevienu uz turieni vairs nevajag vest – Sibīrija ir tepat Latvijā. Kā lai citādi nosauc pārstrādātāju apzināto nemaksāšanas politiku, kas vairumam zemnieku draud ar pilnīgu iznīcību? – Taigas kundzes balss ir rūgtuma pilna.
Taču abas zemnieces ir apņēmības pilnas iesākto turpināt, jo atpakaļceļa nav – saimniecībā ir viņu darbs, mājas un zeme.
No sēkliņas izauguši «Asni»
Lai gan Taigas meitai Sandrai saimniecībā darba netrūkst, viņa aktīvi darbojas Jelgavas rajona jauno zemnieku klubā «Asni». Par organizācijas nosaukumu savulaik rīkots konkurss, un «Asni» izvēlēts tāpēc, ka brīdis, kad no sēkliņas parādās asns, simboliski ir pats sākums, un jelgavnieku organizācija ir tikai gadu veca. Tā kā organizācijas līdzšinējā priekšsēdētāja Līvija Zelle ievēlēta par Latvijas Zemnieku federācijas jauniešu organizācijas līderi, viņas vietā klubiņu vadīs Sandra.
– Darba man tiešām netrūkst, bet dažreiz gribas izrauties no saimniecības un būt sava vecuma jauniešu vidū, redzēt, kā strādā citi jaunie, jo katru reizi mūsu tikšanās notiek kādā citā zemnieksētā, – teic Sandra.
Patlaban jauno zemnieku organizācijas darbā piedalās 16 jauniešu. Apvienojot jauniešus klubiņā, galvenais mērķis ir panākt, lai viņi nepamestu darbu savās vai vecāku saimniecībās un neaizplūstu no laukiem, bet turētos pie zemes, turpina Sandra. Pēdējā laikā daudzus no jaunajiem zemniekiem ļoti ieinteresējusi dārzeņu audzēšana segtajās platībās, un viņiem ir ko pamācīties no saviem klubiņa biedriem Kaspara Mingina un Līvijas Zelles.
Pašlaik jaunos zemniekus nodarbina doma, kā apgūt angļu valodu un uzņemt astoņus zviedru jauniešus, kas maijā ieradīsies Latvijā. Viņi nevēlas apmeklēt perfekti sakoptas zemnieku saimniecības, kur viss spīd un laistās, bet redzēt kādu vienkāršu saimniecību, kas vēl ir tapšanas stadijā. Tāpēc «Jaunmuiža» ārzemju viesiem būtu pašā laikā. Sandra spriež, ka jāsāk gatavoties viesu uzņemšanai. Ciemiņi ļoti vēlas ieraudzīt «dzīvu» kāpurķēžu traktoru, jo tas viņiem šķiet kā brīnums.
Jāsāk gatavoties arī jūlijā uzņemt pie sevis Latvijas jauno zemnieku organizāciju sporta spēļu dalībniekus.
