Herta jau bija pieradusi, ka, kārtējā Rīgas braucienā meklējot, piemēram, saimniecības preču veikalu, tā vietā viņa atrod kādas bankas filiāli.
Herta jau bija pieradusi, ka, kārtējā Rīgas braucienā meklējot, piemēram, saimniecības preču veikalu, tā vietā viņa atrod kādas bankas filiāli.
Arī Jelgava nav izņēmums. Tikai te tas viss notiek acu priekšā un velkas diezgan ilgi. Tā Herta vairākus mēnešus varēja iztēloties, kā izskatīsies modernizētajā piena veikalā Lielās un Pētera ielas stūrī. Taču smalkajā interjerā tika salikti spēļu automāti. Taisnība jau ir. Pienu var nopirkt gandrīz uz katra stūra, nu bet pacīnīties par lielo laimestu – vēl ne.
Izgājusi kārtējā iepirkšanās tūrē pa Lielo ielu, Herta konstatēja, ka arī «Kompeksim Nākotne» veikala vairs nav. Ar trīcošu sirdi viņa vērās nākamajos logos– vai «Tornado» ir vecajā vietā? Veikals tur bija. Cik varēja norast, arī preču sortiments tajā ir līdzīgs. Tikai vecais nosaukums bija diezgan pavirši nokasīts un tā vietā rotājās «Jauns veikals «Mītava»». Uzrakstu par par veikala darba laiku Hertai neizdevās sameklēt. Bet, tā kā bija dienas vidus, šaubu nebija – tas ir atvērts. Uzreiz kļuva skaidrs, ka te nekādu joku nebūs. Netālu no ieejas labi augstu uzstādīts televizors, kurā redzama ar kameru novērotā tirdzniecības zāle. Diemžēl šim veikalam piemīt daudzu Jelgavas tirdzniecības vietu trūkums – cenšoties panākt pēc iespējas lielāku preču daudzveidību, vienkopus tiek saliktas gauži nesaderīgas lietas. Un iznāk kā vecos laikos lauku veikalā – blakus zeķes, ziepes un saldi cepumi. No mazām dienām mācīta, ka, pirmoreiz esot jaunā veikalā, noteikti kaut kas jānopērk, Herta «nodzina skopumu» un iegādājās praktisku franču stikla kārbu, kurā var vertikāli ielikt garos spageti. Padārgi jau bija, bet tradīcijas jākopj!
