Viņnedēļ Rīgā, Bauskā un Liepājā notika graudu savienības PHARE projekta ietvaros rīkoti semināri par savienības līdzšinējo darbību, graudu audzēšanas perspektīvām Latvijā un norisēm graudkopības sfērā Eiropas Savienībā.
Viņnedēļ Rīgā, Bauskā un Liepājā notika graudu savienības PHARE projekta ietvaros rīkoti semināri par savienības līdzšinējo darbību, graudu audzēšanas perspektīvām Latvijā un norisēm graudkopības sfērā Eiropas Savienībā, ar ko iepazīstināja Somijas pārstāvji.
Graudaudzētāju savienības valdes priekšsēdētājs Juris Grīns informēja, ka šobrīd graudu piegādātājiem un pircējiem izskatīšanai nodoti izstrādātie jaunā parauga līgumi. Atceroties garās rindas pieņemšanas punktos, graudu iepirkšanas uzņēmumu vadītāji lielākoties klusējot. Tas ir saprotami, jo «aiz» vadītājiem atrodas akcionāri jeb uzņēmuma saimnieki. Kā zinām, 65 procenti «Rīgas dzirnavnieka» akciju pieder zviedru labības koncernam, bet «Rēzeknes dzirnavnieks» pieder somiem. Tātad vajadzēs rēķināties ar noteikumiem, kas nāk no Skandināvijas puses. Savukārt pārējiem dzirnavniekiem aktīvāk būs jādomā par rīcības plāniem, lai nodrošinātu sava uzņēmuma pastāvēšanu. Statistikas dati liecina, ka miltu patēriņš valstī samazinājies par 20 procentiem. Cita starpā J. Grīns pievērsās mazo un nereģistrēto dzirnavu aktivitātēm un produkcijas realizācijas taktikai, kas daudzviet esot nelikumīga.
Graudu cenas šovasar bija par 25 – 27 procentiem zemākas nekā 1996. gadā. Bet prognozes liecina, ka arī nākamajā gadā tās nekļūs augstākas. Redzams, ka Graudaudzētāju savienība ir pārāk mazs spēks, lai kaut ko mainītu. Tas nozīmē, ka jāapvienojas, un tas jādara vēl līdz iestājai Eiropas Savienībā.
Arī PHARE projekta koordinators Olafs Legzdiņš atzina, ka lielās dzirnavas ir nonākušas skandināvu rokās. Neviens nevar piespiest pārstrādātājus pieņemt visus graudus uzreiz. «Jūs taču maizi nepērkat visam gadam!» tā ir viņu atbilde.
Olafs Legzdiņs runāja arī par trīspusēja līguma modeli, kas ļautu zemniekam vajadzīgajā brīdī tikt pie minerālmēsliem, augu aizsardzības līdzkļiem u.c. Šajā projektā varētu iesaistīties bankas, ķimikāliju, minerālmēslu piegādātājfirmas, bet garantijas glabāšanā esošo graudu vērtībā esot gatavi dot Rīgas dzirnavnieki. Līdzīgi jau strādā cukurbiešu audzētāji.
Interesi visos izraisīja PHARE projekta koordinatora no Somijas puses Ilpo Matila izklāstītais. Somija jau divus gadus ir Eiropas Savienības dalībvalsts. Pirms iestāšanās tajā somu zemnieks par kviešu tonnu, piemēram, saņēmis ap 250 latu. Cenu noteica valdība, un zemniekam subsīdijas nevajadzēja, viņš ar pārstrādātāju nestrīdējās. Taču tas noveda pie 30 – 40 procentu pārprodukcijas, ko vajadzēja pārdot pasaules tirgū, bet vairs par 50 latiem tonnā. Starpību sedza somu nodokļu maksātāji, un maize iznāca ļoti dārga. Būdams Eiropas Savienībā, somu zemnieks par kviešu tonnu saņem 71 latu, un, ja nebūtu subsīdiju, viņš izdzīvot nevarētu. Tāpēc ir saprotams Ilpo Matila satraukums par Baltijas valstu uzņemšanu Eiropas Savienībā, jo tas varētu mazināt subsīdijas viņa valsts zemniekiem.
Otrs Somijas konsultants Jusi Knapi iepazīstināja ar savu saimniekošanas modeli. Un viņš uzsvēra biznesa plāna lielo nozīmi un iespēju paredzēt vismaz piecus gadus uz priekšu.
Skaidrs, ka mūsu zemniekam nepieciešams tieši tas pats. Un šajā ziņā palīdzīgu roku sniedz konsultāciju centrs: speciālisti palīdzēs rajona zemniekiem izstrādāt biznesa plānus. Savukārt par zemniekam izdevīgu produkcijas piegādes līgumu noslēgšanu būs vispirms jāiestājas pašiem un, pilnīgi iespējams, ar politisko partiju un politisku akciju palīdzību.
