Nu jau kļuvis oficiāli zināms, ka Jelgavas Dome apstiprinājusi Centrālā laukuma jauno nosaukumu.
Nu jau kļuvis oficiāli zināms, ka Jelgavas Dome apstiprinājusi Centrālā laukuma jauno nosaukumu. Turpmāk tas tiks dēvēts par Hercoga Jēkaba laukumu.
Šāds nosaukums kādreiz bijis Jelgavas tirgus laukumam, taču toreizējā un tagadējā laukuma atrašanās vietas nav identiskas. Turklāt veco tirgus laukumu apjoza senās celtnes, kur patvērums bija gan hercoga Jēkaba vārdam, gan garam.
Ja vaska hercogu Jēkabu iznestu no muzeja un novietotu laukumā, viņam būtu jānolūkojas silikātķieģeļu mājās, kultūras nama noplukušajā fasādē, Uzvaras ielas aplamās trases malā sabūvētos kastīšu veikaliņos. Visos laikos no Jelgavas tirgus laukuma pavēries skaists skats uz Trīsvienības baznīcas torni. Kaut nostāk stāvēdams, tas vienmēr ar savu majestātiskumu it kā kronējis laukumu. Tagad Hercoga skatienu uz to pusi nemaz nedrīkstētu vērst – pat vaska sirds neizturētu, kroplo mūra stumbuku ieraugot.
Pirms gadiem desmit, kad Jelgavu pārvaldīja tagadējais reģionālās attīstības ministrs Jānis Bunkšs, pilsētas galva intervijā man sacīja, ka viņa iecerēs esot atjaunot vecās Jelgavas senās centra ēkas. Ja šim nodomam vēlākajā valdīšanā būtu rasts atbalsts, iespējams, jau tagad hercogs Jēkabs varētu ieraudzīt vai nu Lauvas aptieku, vai Cēra viesnīcu, vai pilsētas rātes namu. Bet šodien naudas trūkuma dēļ pilsētas tēvi atsakās atjaunot Trīsvienības baznīcas torni, atzīstas savā bezspēcībā nokārtot «kurjatņiku» nožēlojamo mitekļu pastāvēšanu centrā pavisam netālu no laukuma. Tātad iznāk, ka cienījamajam hercogam pateicībā par sava goda atjaunošanu Zemgales metropolē, aplaimotu skatu no sava laukuma ne uz vienu pusi nav kur mest. Jāsēž degunu nokārušam.
Bet kur tad hercogu Jēkabu savā laukumā sēdināt? Vieni no laukuma pārbūves projekta autoriem ierosina bijušā Ļeņina pieminekļa vietā uzcelt sabiedrisku ēku ar stikla jumtu. Varbūt tajā starp ziediem un suvenīriem iesēdināt Jēkabu un likt, lai hercogs caur stikliem dziļdomīgi veras tikai Zemgales zilajās debesīs? Vai tik vēsturiskai un cildināmai personībai būtu jāsēž vietā, kur kādreiz stāvējis prinču, karaļu un hercogu nīdēja proletariāta vadoņa Ļeņina metāliskais rumpis? Un vecie jelgavnieki zina teikt, ka statujas pamatne savulaik uzbūvēta uz vēl necilākas vēsturiskas vietas – vecā tirgus laukuma… atejas bedres.
Piecdesmitajos gados, dienot padomju armijā Baltkrievijā, satikos ar kādu virsdienestnieku, kas bija karojis Staļingradā. Viņš pastāstīja kādu atgadījumu. Cīņas karstumā skrējuši caur drupām un pēkšņi gruvešos ieraudzījuši zaldātu slīkstam… atejas bedrē. Izvilkuši.
Asociācijas? Nē! Atgādinājums. Vēl kara troksnis Latvijā nebija norimis, kad Jelgavas drupās filmēja kadrus par cīņām Staļingradā. Staļingradai ir savs piemiņas memoriāls. Sagrautajai Jelgavai sava smagās nestundas pieminekļa nav. Mēs cildinām hercogu Jēkabu, piekarinot viņa vārdu tam svešai videi, nemaz neatdodot piemiņas godu viņa kādreiz celtajai pilsētai. Pēc četriem gadiem atzīmēsim 60. gadskārtu, kopš divu lielvaru kara ugunīs tika nopostīta senā Jelgava. Vai savā nabadzībā esam tik bagāti, ka varam izdot līdzekļus laukuma pārbūvei, ignorējot tā vēsturisko saikni? Ar hercoga Jēkaba vārdu vien ir par maz.
