Pie dažādām publikācijām vietējā presē p/u ATF «Jelgava» privatizācijas procesa gaitā pa šiem gadiem jau esmu pieradis.
Pie dažādām publikācijām vietējā presē p/u ATF «Jelgava» privatizācijas procesa gaitā pa šiem gadiem jau esmu pieradis. Taču pēdējos rakstos «Zemgales Ziņās» ir aizskarts mans gods un cilvēka cieņa. Man radies iespaids, ka vienam otram būtu ļoti pa prātam, ja Jelgava kļūtu par ekonomiski mirušu pilsētu. Kāds alkst, lai darbību pārtrauktu uzņēmumi. Un tas jau arī sāk īstenoties – mūsu acu priekšā strādāt beidz viena firma pēc otras un iedzīvotāji zaudē darba vietas. Tas redzams arī, ņemot par piemēru mūsu firmu.
15. marta publikācijā laikrakstā «Zemgales Ziņas» Pīlādža kungs atgādina par vilkiem un aitām. Tikai šoreiz vēl par agru spriest, kuri ir tie vilki un kura – aita. Vilku bara aplenkumā pašlaik jūtos es pats. Starp citu, ja korespondents būtu uzmanīgi izlasījis firmas nosaukumu – Latvijas – Austrijas kopuzņēmums–, viņš saprastu, ka mūsu firma nav angļu un tulkojumā no austriešu valodas «Grey» nozīmē uzvarētājs.
Viena lieta ir uzrakstīt rakstu, cita – taisnību. Sevi cienošs korespondents nebūtu publicējis nepārbaudītus faktus. Es lasu presē rakstu par sevi un savu firmu, ko uzrakstījis cilvēks, ko ne reizes neesmu redzējis. Aizraujoši, vai ne? Tas taču ir tik vienkārši slepeni, bez uzņēmuma vadības – ziņas ierasties firmā ar pasūtītu, safabricētu versiju un nofotografēt jau iepriekš sagatavotus priekšmetus.
Tas, ka publikācijai ir pasūtījuma raksturs, bija skaidrs tūlīt. Raksts atspoguļo revīzijas komisijas pozīciju, kas vienmēr centusies mums bāzt sprunguļus riteņos. Kāds gan var būt pārbaudes rezultāts, ja mēs pat netikām iepazīstināti ar pārbaudes aktiem? Tas tikai norāda, ka aiz šīs komisijas slēpjas ieinteresētās personas. Es biju patiesi pārsteigts par vairākiem skaitļiem un summām, pie kurām apelēja korespondents. No kurienes viņam tās – no zila gaisa, vai?
Pēc revīzijas komisijas iniciatīvas notika audita pārbaude, ko veica ļoti kompetenta revidente Gaida Kalniņas kundze. Arī tajā apstiprinājās, ka firmas naudas līdzekļi uzskaitīti precīzi. Publicētie dati, ko sniegusi komisija, ir meli, un tai vēl ir laiks ar laikraksta starpniecību publiski atvainoties gan firmai, gan man personīgi.
Privatizācijas piecos gados firma samaksājusi Domei 218 000 latu, kas ir 50,7 % no privatizējamā objekta vērtības. Tas ir, par objektu, kas 1994. gadā bija novērtēts par pusmiljonu latu. Tas, kas notika pēc privatizācijas līguma noslēgšanas, var šokēt jebkuru. Pēc pusgada, kad firma ar Domi jau bija noslēgusi privatizācijas līgumu, parādījās četri zemes mantinieki (par vienu mums bija zināms). Ko darīja Dome? Nebrīdinot firmu, nostiprināja mantinieku tiesības uz zemi, kaut bija iespējami citi varianti. Un mēs zaudējām 250 000 dolāru lielas investīcijas no Austrijas partnera puses. Kurš atmaksās morālos un finansiālos zaudējumus? Vai Pīlādža kungs ir tiesīgs lietot vārdu «afēra», nezinot īstenību? Neviens saprātīgi domājošs cilvēks nepiekristu privatizēt uzņēmumu, zinot, ka tas atrodas uz četru īpašnieku zemes. Tā vien liekas, ka tas tika darīts speciāli, jo cietēji ir gan zemes īpašnieki, gan privatizētāji. Laikam ejot, mēs bijām spiesti atdot mantiniekiem zemi, kā arī uz tās mūsu celtos objektus. Tāpēc šodien runāt par afēru pusmiljona latu apmērā, maigi izsakoties, ir negodīgi.
Kad ekonomiskā situācija pasliktinājās, autopārvadājumu apjoms samazinājās par 85 %. Turklāt firma cieta lielus zaudējumus bruņotu laupīšanas uzbrukumu rezultātā. 1998. gadā vien zaudējām ap 90 000 latu. Tādēļ 1999. gadā nebija iespējams ievērot privatizācijas līguma izpirkšanas grafiku, radās problēmas ar algu izmaksām.
Vairākkārt esmu vērsies privatizācijas komisijā ar priekšlikumu par neizmantojamo transporta līdzekļu pārdošanu, bet revīzijas komisija mūsu iesniegumus bloķēja. Divdesmit gadu no savas dzīves esmu atdevis autotransportam un sapratu, ka automašīnas jau pirms privatizācijas līguma parakstīšanas bija morāli un fiziski novecojušas. Neizmatojamām transporta vienībām bija pircēji, pamatā lauku iedzīvotāji, kas gaidīja Domes atļauju, bez kuras nevarējām transportlīdzekļus noņemt no uzskaites un realizēt, tādēļ zaudēja pilsētas budžets. Pēc tam pat norakstīt šos «graustus» revīzijas komisija atteica. Tagad laikrakstā fotogrāfijās redzu tās pašas automašīnas, kuru liktenī tieku vainots es.
Uzdodu sev jautājumu: kam tas viss bija vajadzīgs un kāpēc? Vajadzīgs tas bija cilvēkiem, kam mans uzvārds vien jau izsauc alerģiju. Ko nozīmē deputātes Velgas Vilciņas izteicieni Domes sēdē, ka «mēs neļausim privatizēt uzņēmumu personām ar tādiem uzvārdiem»? Savas ambīcijas viņi liek augstāk par pilsētas ekonomiskajām interesēm. Jā, neesmu latvietis, bet es esmu Latvijas pilsonis, un mani senči bija ne tikai krievi, bet arī latvieši. Es nekaunos par savu uzvārdu. Pilsētai esmu devis vairāk labuma nekā dažs labs revīzijas komisijas darbonis.
Bet atgriezīsimies pie samilzušās situācijas. Mēs bijām spiesti vērsties tiesā, vienlaicīgi piedāvājot kompromisa variantu – mierizlīgumu, kas finansiāli apmierinātu abas puses. Lai gan pēdējā Domes sēdē tas arī tika apstiprināts, kā atbildi saņēmām pret šo Domes lēmumu balsojošo deputātu pasūtījuma rakstu laikrakstā. Deputātu V.Vilciņas kundzes, Ē.Dreimaņa un citu kungu rīcība nebūt nav veicinājusi firmas attīstību, tieši otrādi – nostādījusi uzņēmumu finansiāli neapskaužamā stāvoklī. Tādēļ darbu zaudējušie un atalgojumu nesaņēmušie var pateikties šiem varas pārstāvjiem. Arī pilsētas ekonomiskais stāvoklis ir uz šo deputātu sirdsapziņas. Tas, protams, neattiecas uz visiem domniekiem. Starp viņiem ir gudri un godprātīgi cilvēki, kas cenšas atrisināt mūsu problēmas un kam rūp pilsētas uzņēmumu attīstība.
Tomēr tas vēl nav viss. Man ir informācija, kas attiecas uz privatizējamo objektu. Par to ir ieinteresējušās citas personas, un tāpēc mums tiek radītas šīs problēmas.
Privatizāciju sākām tikai ar vienu domu – pilnībā saglabāt uzņēmumu. Ja būtu zinājis, ka man būs jākaro ar vējdzirnavām, šaubos, vai būtu piekritis šim solim. Cik daudz spēka, nervu un veselības ziedots – viss izrādīsies velti. Ļoti smagi klauvēt pie slēgtām durvīm, cerot, ka tās tomēr atvērs un tevi sapratīs. Pastāvīgi iznācis strādāt kā vulkāna krāterī, gaidot izvirdumu un jūtot, ka kādam esi nevēlams. Tas viss līdzinās iznīcinošam spiedienam cerībā, ka es neizturēšu un galu galā padošos.
Dažus kungus tomēr vajadzēs sarūgtināt – nesagaidīsiet!
