Deviņdesmitgadīgā Irma Grīnhofa, kas dzīvo Dobeles rajona Kroņauces Aldaros, bet bērnību aizvadījusi Jelgavas pusē netālu no Garozas, lauku vēstures lappusei piedāvā savas atmiņas par kokogļu ražošanu.
Deviņdesmitgadīgā Irma Grīnhofa, kas dzīvo Dobeles rajona Kroņauces Aldaros, bet bērnību aizvadījusi Jelgavas pusē netālu no Garozas, lauku vēstures lappusei piedāvā savas atmiņas par kokogļu ražošanu.
Tas varēja būt ap 1920. gadu. No bēgļu gaitām jau bijām atgriezušies.
Pati netiku redzējusi, kas un kā cepli mūrēja, bet tā iekšpuse bija darināta no ķieģeļiem, varbūt ugunsdrošiem. Tas viss bija zemē iekšā, un augšējā mala atradās līdz ar zemi. Ceplis izskatījās kā liela muca. Apakša apaļa kā ripa, kuras caurmērs – vairāk nekā metrs. No apakšas arvien platāka, vidū ļoti plata un uz augšu atkal šaurāka – līdz tādam pašam platumam kā cepļa dibens.
Lielajā cepļa mucā iemeta klēpīti sausas malciņas. Tētis kāpa pa trepēm iekšā ar sauju sausu, sveķainu skaliņu rokā. Aizdedza uguni, un pats – mudīgi laukā. Kad tā īsti aizdegās, tad sākās darbs. No sākuma lika mazliet zaļu malku, apmēram 75 cm garu. Kad ceplis iekurējās pa īstam, tad lika jau vairāk.
Cepļa virspusi nosedza ar divām bleķa plāksnēm. Stūros uzlika pa akmenim, lai dūmi ietu ārā, bet tikai mazliet. Pēc dažām stundām ar dzelzs kruķi parušināja un uzmeta malku. Dežurēja arī naktīs un rāvās tik ilgi, kamēr lielā muca bija pilna ar skaistām, spoži melnām oglēm. Tad tās aplēja ar apmēram 30 spaiņiem ūdens. Uzlika uz tās pašas bleķa plāksnes stūros pa akmenim un apbēra ar smiltīm. Tā ceplis stāvēja daudzas dienas, varbūt pat nedēļu, bet, to atverot, garoja siltums.
Turpat pie cepļa uz diviem stabiem bija uzkārts siets ar mazām maliņām, lai ogles nebirst nost. Tam viens gals bija nedaudz šaurāks par maisu. Tētis cepļa bedrē grāba ogles grozā, māte, uz malas stāvot, ar koka ķeksi vilka grozu ārā un bēra uz sieta, kas šūpojās, drusku pakustināja un pielika maisu, ogles ieslīdēja maisā.
Lai dabūtu ogles, bija vajadzīga malka. Mežniecībā varēja pirkt pa mazam meža gabaliņam ciršanai. Vislabākā bija bērza malka. Tādu vien jau nekur nedabūja. Vispār no lapu kokiem – alkšņa un citiem – arī iznāca labas ogles. Priede, egle – no tām dedzināja zemākas šķiras, ne tik cietas, ogles.
Zem sieta palika sīkie, nodrupušie ogļu smalkumi. Tad sakrāva vezumu ar 20 maisiem un veda uz Rīgu, arī uz Jelgavu (apmēram 30 kilometru). Tolaik runāja, ka ogles pudā maksā apmēram tikpat daudz, cik maizes labība.
Katru mēnesi pa vienam ceplim izdedzināja. Sēliešu silā visiem zemītes bija mazas un arī švakas– tīreļi, purvi. Izauga tikai rudzi un kartupeļi. Vienu ruksi nobaroja, bija arī govs un zirgs. Pārtikai iznāca, bet pārdošanai – nekas. Tāpēc gādāja malciņu, ko vest uz tirgu, lai būtu nauda cukuram, sālij, siļķēm, arī pastalām.
Kad pārdeva ogles, tad sapirka bērniem drēbes, burtnīcas… Tas melnais darbs bija kā maza naudas kaltuve.
Pārnākušas no skolas, mēs ar māsu lāpījām cauros ogļu maisus, kas daudz plīsa.
