Dabas apritē novembra krāsas ir pelēkās, un rudens dienās dziļāk laukos šā toņa pārsvars ir sevišķi jūtams saistībā ar lauku klusumu, dažkārt pamestību, kas dveš no vienas vai otras lauku mājas.
Dabas apritē novembra krāsas ir pelēkās, un rudens dienās dziļāk laukos šā toņa pārsvars ir sevišķi jūtams saistībā ar lauku klusumu, dažkārt pamestību, kas dveš no vienas vai otras lauku mājas. Kaut kur redzam kustamies kādu večuku, pie mājas rosāmies tantiņu. Tāpēc jo patīkamāk ir sastapt cilvēkus pašā spēku plaukumā un pārliecināties, ka visi jaunie nebēg uz pilsētu meklēt siltu vietu un vieglu dzīvi. Tieši tā var teikt par Zaļenieku pagasta zemnieku saimniecības «Medulāji» saimniekiem Ievu un Zigmāru Briģiem, kam abiem ir tikai nedaudz pāri divdesmit.
To, ko viņi paspējuši izdarīt dažu gadu laikā, citiem neizdodas sasniegt mūža garumā, bet viņiem viss mūžs vēl priekšā. No 1993. gada, kad sākta saimniekošana, «Medulāji» krietni pakāpušies uz augšu. Diviem jauniem cilvēkiem pietiek spēka un enerģijas veiksmīgi apsaimniekot apmēram 400 hektāru plašus laukus un pašiem izglītoties ārzemēs. Ieva pēc mācībām LLU Lauksaimniecības fakultātē gadu mācījās Somijā, lauksaimniecības ekoloģijas zināšanas vesela gada garumā apguva Norvēģijā, kur, kā pati smejas, citu neko nedarīja, kā kaplēja ķirbjus. Arī Zigmārs dažu gadu laikā apbraukājis gandrīz puspasaules un daudz ko iemācījies. «Zināšanu nekad nav par daudz. Ārzemēs gūtā pieredze man tagad lieti noder,» atzīst Zigmārs. Pirms pāris dienām viņš atgriezies no Dānijas, kur lauksaimniecības izstādē paspējis noskatīt jaunu graudu kombainu. Ja viss izdosies, kā iecerēts, «Medulāju» saimniecībā pavisam drīz varēs strādāt ar «John Deer» traktoru, divpadsmitrindu sējmašīnu, seškorpusu arklu un Eiropas jaunumu – miglotāju, ko tikai šogad sākts ražot. Protams, tam visam vajadzīgi līdzekļi, tādēļ labs kontakts izveidots ar «Laukkredītu». «Izdevīgāk ir pirkt jaunu tehniku, jo tad iespējamas labas atlaides un lielākas garantijas,» saka Zigmārs.
«Medulāju» saimniecība pamatā tiek orientēta uz graudaugu un cukurbiešu audzēšanu. Saimnieks atzīst, ka bietes sākuši audzēt pamazām: sākumā 30, pēc tam 38 hektāros, šogad cukurbietes audzētas 42 hektāros, bet nākamgad plānots apsēt 125 hektārus. Šis gads saimniekus pārsteidzis ar neparasti lielām un skaistām bietēm (KWS sēklas). Izmantots mēslojums: uz vienu hektāru – 600 kg «Hidro Beta» un amonija nitrāts. Raža padevusies vairāk nekā 40 cnt no hektāra, cukura vidējais daudzums – 16,2 procenti, netīrība – 10 procentu. Zigmārs ar Jelgavas cukurfabriku noslēdzis līgumu par 1700 tonnu piegādi. «Bietes vācam ar divrindu kombainu «Kleine», pārtīrītājs strādā pēc savstarpējās vienošanās noteikumiem, transportu biešu vešanai nomājam no Ozolniekiem,» stāsta Zigmārs. Viņš nav no tiem lepnajiem priekšniekiem, kas apkārt braukā lepnā mersedesā un pa lauku staigā baltā kreklā. Bieži vien pie traktora stūres jāpavada naktis un dienas. Savukārt Ieva katru dienu strādniekus uz lauka baro ar siltām un garšīgām pusdienām. Var tikai apbrīnot viņas izdomu un varen plašo ēdienkarti. «Aukstumā cilvēkiem jābūt paēdušiem, tādēļ pusdienas saviem strādniekiem vedam regulāri. Ēdienkartē pamatā ir vārīti kartupeļi ar kaut ko, neiztrūkstoša ir kafija ar kūku, ko cenšos cept pati. Vasarā ir nedaudz grūtāk, kad strādniekiem jāvāra pusdienas un vakariņas, tad gan brīžiem šķiet, ka aptrūksies ideju,» smejas Ieva. Arī sarežģītās un mūždien mainīgās grāmatvedības lietas ir Ievas pārziņā: «Man daudz palīdz rajona konsultatīvais dienests. Dažkārt šķiet, ka grāmatvedība nav tik sarežģīta, cik muļķīga. Mēs esam PVN maksātāji, nodoklis par nodoto produkciju jāsamaksā mēneša laikā, un nevienu neinteresē, ka mēs naudu par savu preci vēl neesam saņēmuši. No kā tad lai maksājam? Tā ir bezkaunība, ko dažkārt ar zemniekiem dara,» uzskata Ieva.
Divi jauni cilvēki, tālu no pilsētas, no izklaidēm. Jautāju, kas ir tas, kas viņus tur pie laukiem. Ieva un Zigmārs viens caur otru teica apmēram tā: «Mūsos ir azarts. Esam redzējuši, kā laukos dzīvo un strādā Eiropā, tur nekas nav citādi. Jāsaprot, ka mums tas ir bizness, nevis dzīvesveids. Jauniem cilvēkiem laukos ir vieglāk nekā veciem, jo viņi nebaidās riskēt. Tādēļ arī biežāk vinnē.»
