Darboties sabiedrības labā, nesaņemot atalgojumu, bet
gūstot labu pieredzi, gandarījumu un, iespējams, arī redzējumu par
turpmāko profesionālo darbību. Tāda ir brīvprātīgā darba būtība, kuru
Jelgavā pārstāv, koordinē un organizē Sabiedrības integrācijas pārvaldes
speciāliste Sņežana Zenovjeva.
– Kas jūs mudināja iesaistīties brīvprātīgā darba kustībā, un kas tajā šķiet vispievilcīgākais?
Sabiedrības
integrācijas pārvaldē sāku strādāt 2014. gadā, kad man piedāvāja
darboties ar senioriem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Jau no
bērnības esmu gribējusi strādāt ar jauniešiem un kļūt par skolotāju,
taču dzīve ievirzījās citās sliedēs. Tomēr šajā darbā man ir iespēja
neformālajā apvienībā «Brīvprātīgie Jelgavai» darboties ar jauniešiem un
smelties viņu interesantās idejas. Apvienībā iesaistījušies arī vidējās
paaudzes cilvēki un seniori, bet pārsvarā tie ir jaunieši.
Mani
šajā kustībā visvairāk saista tas, ka – lai gan šogad stājās spēkā
Brīvprātīgā darba likums, tajā nav tādu robežu kā formālajā darbā. Tā ir
iespēja īstenot savas idejas, nākt ar iniciatīvu, sadarboties ar citiem
jauniešiem, panākt, ka brīvprātīgais darbs notiek interesanti un sniedz
gandarījumu. Tas nav tikai darbs, bet arī jauni paziņas, vaļasprieks,
zināšanas. Aizrauj brīvība, kas ir šajā darbā. Arī laiks un darba
specifika – nekad nedarīsim vienu un to pašu. Ikreiz būs kas jauns,
pielāgojoties tai sabiedrībai, kam sniedzam brīvprātīgo darbu. Palīdzam
gan individuāli, piemēram, seniorei aiznest zupu no katoļu baznīcas
labdarības virtuves, kā arī strādājam ar biedrībām un pašvaldības
iestādēm, kad tās rīko pasākumus vai īsteno kādas idejas. Piemēram,
Pilsētas svētkos palīdzējām gājiena dalībniekiem atrast savu vietu.
– Kas ir tie «mēs», kas Jelgavā jūsu paspārnē organizēti darbojas sabiedrības labā?
Neformālā
jauniešu apvienība «Brīvprātīgie Jelgavai» darbojas no 2011. gada, tajā
reģistrēti vairāk nekā 230 dalībnieku. Tas nenozīmē, ka visi strādā
vienlaikus. Aktīvākie ir aptuveni 30, bet viņi arī mainās, jo jaunieši
beidz skolu un dodas savas dzīves meklējumos. Taču ir arī tādi, kas
mācās Rīgā, bet tāpat palīdz brīvdienās un vakaros. Likums paredz, ka
brīvprātīgajā darbā iesaistās jaunieši no 13 līdz 25 gadiem, bet mums ir
arī vecāki, kam pāri 60 un 70. Viņi piedalās noteiktos darbos,
piemēram, pērn septiņi brīvprātīgie, kuru vidū bija vairākas seniores,
sadarbībā ar Jelgavas Sociālo lietu pārvaldi beidza kursus, kā palīdzēt
sociālā riska ģimenēm. Viņi nav kā asistenti, par kādiem varēja kļūt
Jelgavas Pensionāru biedrības īstenotajā projektā, bet brīvprātīgie, kas
palīdz šīm ģimenēm saprast, ko un kā labāk darīt ar bērniem. Joprojām
ir vecāki, kuriem šķiet, ka bāršana un sišana ir vislabākā bērnu
audzināšanas metode. Šie brīvprātīgie palīdz praktiski, kopā
pastaigājoties un parādot, kā var rotaļāties bērnu laukumos.
Foto: Raitis Puriņš. Visu interviju lasiet otrdienas, 31. maija, «Zemgales Ziņās»
