Pašvaldību savienības Reģionālā informācijas centra koordinatore Vineta Ģenderte atzīst, ka pagājušais gadsimts viņai bijis tāds, kādu pati pelnījusi.
Pašvaldību savienības Reģionālā informācijas centra koordinatore Vineta Ģenderte atzīst, ka pagājušais gadsimts viņai bijis tāds, kādu pati pelnījusi.
– Cilvēks pats veido savu dzīvi, tāpēc sūkstīties nevarētu. Galvenais, ko es gribētu sev novēlēt, – lai mani mīlētu tikpat stipri un arī darbs mani apmierinātu tāpat kā līdz šim, – stāsta Vineta.
Par dzīves labāko gadu viņa atzīst 1991., kad viņa aprecējās un piedzima arī gaidītā meitiņa.
– Meitiņas dzimšanas brīdī – pusdienlaikā – spīdēja saulīte, viss šķita tik tīrs un skaidrs. Mamma man uzdāvināja kartiņu ar tik mīļiem vārdiem, ka es vienkārši sēdēju un raudāju. Bet tas bija tik skaisti! – atceras Vineta.
Pašas pirmās bērnības atmiņas Vinetai saistītas ar laiku, kad viņa vēl neprata staigāt.
– Gulēju gultiņā, un vecāki, lai es neredzētu televizoru, aizsedza gultu ar sarkanu segu, kurai bija baltas puķes. It kā jau sīkums, bet es to ļoti labi atceros. Mamma gan saka, ka tā neesot bijis. Es vēlāk atradu šo segu un tagad zinu, ka tā bija patiesība, – tā Vineta.
Jau kopš pašas bērnības viņa bijusi ļoti pastāvīga un vienmēr centusies visu izdarīt pati.
– Mans pirmais lielākais un pastāvīgais darbs bija tas, ka es desmit gadu vecumā uz savu dzimšanas dienu izcepu kliņģeri no rauga mīklas un ar rozīnēm. Mamma nebija mājās, un es varēju rīkoties. Sanāca draugi, un kopā ēdām manis cepto kliņģeri. Diemžēl neatceros, kā tas garšoja, – saka Vineta.
Dažas situācijas savā dzīvē Vineta mainītu, bet to nebūtu daudz. Viņa dzīvo tā, lai skaistie mirkļi neizgaistu vēja spārniem.
– Es ik pa laikam atceros visu labo, kas ar mani ir noticis. Un pietiek vien ieskatīties meitiņas Madaras acīs, lai saprastu, ka dzīve ir skaista, – spriež Vineta Ģenderte.
