Sekretāres ir tā aroda pārstāves, par kurām sabiedrībā stereotipu netrūkst. Vai nākotnē domas par šo amatu mainīsies, varbūt tās ir citādas jau pašlaik?
Sekretāres ir tā aroda pārstāves, par kurām sabiedrībā stereotipu netrūkst. Vai nākotnē
domas par šo amatu mainīsies, varbūt tās ir citādas jau pašlaik?
Padomju laiku vārdnīcās par sekretārēm teikts – persona, kas kārto kādas iestādes, organizācijas vai privātpersonas saraksti, nodarbojas ar lietvedību.
Parasti gan cilvēki uzskata: kas gan jādara sekretārei – jābūt ar smukām kājām, vienmēr labi ģērbtai un jāprot skaisti smaidīt. Visbiežāk šo uzskatu kultivē filmas, kurās priekšnieku padotās tik vien kā zibina savus baltos zobus, uzsmaidot darījumu partneriem, vāra kafiju vai pilda šefa mīļākās lomu.
Sekretāres amats pamazām un arvien vairāk dažādās darba vietās iegūst citu nosaukumu un nopietnāku skanējumu, vairs neaizēnojot to ar tik pierastajiem stereotipiem, piemēram, biroja darba vadītāja taču skan labāk, vai ne? Kaut gan patiesībā cilvēki, ieejot kādā firmā, nemaz nejautās, kā jādēvē amats, tikai nospriedīs – re, sekretārīte sēž. Un visbiežāk jau liekas – viņām nekas nav jādara. Sekretāres pašas savu darbu gan nemaz par tik vieglu neuzskata, jo visbiežāk tomēr visu dienu nepavada, tikai atbildot uz telefona zvaniem un uzsmaidot klientiem.
Ilva, strādā par sekretāri trešo gadu:
– Godīgi sakot, pirms sāku strādāt par sekretāri, man arī šķita – viņām nekas nav jādara, tikai jāsaņem nauda, labi jāizskatās. Man pēc vidusskolas beigšanas bija lieli nākotnes plāni – noteikti gribēju būt juriste, tāpēc šāds darbs, protams, likās gandrīz vai pazemojums – tāds kā pielīdzinājums anekdotēm par blondīnēm, kuras neko nesaprot un kurām viss teiktais jāatkārto vismaz pāris reižu. Dzīvē iznāca citādi – ar vecāku doto naudu nepietika, lai varētu samaksāt par mācībām juristos un vēl normāli dzīvot pašai, bija jāmeklē darbs. Sekretāres amatu man piedāvāja radiniece, un likās, ka nebūtu prātīgi atteikties un cerēt, ka pašai izdosies atrast kaut ko labāku. Turklāt noteikumi deva iespēju veltīt arī pietiekamu laiku mācībām. Mīļā pasaulīt, vai es varēju iedomāties, ka būs tiešām no sirds jāstrādā!? Tagad viennozīmīgi varu apgalvot, ka šī ir laba prakse, un, beidzot augstskolu, jau zināšu, cik daudz prasa papīru kārtošana. Esmu pārliecinājusies, ka sekretāre nevar būt vienkārši smaidīga jaunkundzīte, kas neko nesaprot no apkārt notiekošā. Interesanti ir tas, ka, sākot strādāt, biju spiesta vairāk uzmanības katru dienu veltīt preses izdevumu lasīšanai. Man bija jābūt informētai par notiekošo, kaut vai tikai tāpēc, lai varētu aprunāties ar klientiem. Taču es pilnībā pieņemu, ka šur tur vēl joprojām sekretāre ir vienkārši uzņēmuma seja – smuka, labi ģērbta, sagaida klientus, uzvāra kafiju, sameklē tai labāko ūdeni – kā reklāmā: «Kristīn, kas noticis ar kafiju?…»
Man šķiet, ka pamazām uzskats, ka sekretāres neko nedara, mainās pret apziņu, ka tas ir tikpat normāls darbs kā visi citi. Domāju, ka vēl pēc pāris gadiem, gandrīz neviens neteiks: «Tāda smuka meitene, par sekretāri varētu strādāt!»
Andra, pusgadu bijusi sekretāre:
– Tas darbs nebija priekš manis. Visu dienu bija tikai jāsēž aiz galda un jāgaida, kad kāds atnāks pie priekšnieka. Tā kā šefs pārsvarā birojā neuzturējās, darbs aprobežojās ar smaidu un apgalvojumu: «Piedodiet, viņa šodien nav! – Nē, vairāk nebūs, pienāciet rīt.» Nu, ko var sadarīt, visu dienu sēžot aiz galda. Tā jau arī ir kā filmās rāda – nadziņus apkopj, matus safrizē, grimu uzliek. Pēc tam var grāmatas un jaunākās avīzes palasīt, draudzenēm piezvanīt. Nedomāju, ka tuvāko gadu laikā kaut kas šajā amatā mainīsies. Tāds tas darbs ir!
Varbūt esmu pārāk enerģiska, lai visu dienu nosēdētu, atbildot uz telefona zvaniem. Savs labums man tomēr no šā darba tika (neskaitot algu), ar savu vīru iepazinos tieši tur – katru dienu viņam laipni paskaidrojot – pienāciet rīt! Un viņš nāca arī, beigās jau vairāk, lai satiktu mani, nevis priekšnieku.
Viena no manām draudzenēm arī ir sekretāre lielā firmā, bet viņa nesūdzas, gluži otrādi – ar darbu ir apmierināta. Acīmredzot tas atkarīgs no cilvēka rakstura. Galu galā katram savs amats piemērotāks – nevar visi būt, piemēram, dārznieki. Turklāt uzskati par šo darbu parasti ir pārlieku vienādi, taču katrā firmā sekretāres pienākumi tomēr atšķiras.
Tiesa gan, cilvēki iedomājušies, ka sekretāres vienmēr ir savu šefu mīļākās. Var jau būt, ka kaut kur tā arī ir, bet manam priekšniekam bija jauka ģimene, un viņš nekad pret mani neizturējās citādi kā pret darbinieci.
Vienu tomēr zinu skaidri, pēc dekrēta atvaļinājuma sekretāres darbu turpināt nevēlētos.
Ikvienā profesijā, ikvienā darbā ir romantikas un jaunrades elementi, ja vien strādā no visas sirds, ar mīlestību un prasmi, ja pastāvīgi meklē iespējas pāriet no laba risinājuma uz vēl labāku un neuzskata darbu par piespiestu.
(A. Jakovļevs)
