1949. gada 25. marta rītā Ventspilī krievu skolas 8. klasē mans klasesbiedrs Eduards Kulīničs pusbalsī paziņoja: «Tēva karakuģu divizions naktī izgāja jūrā uz robežas.
1949. gada 25. marta rītā Ventspilī krievu skolas 8. klasē mans klasesbiedrs Eduards Kulīničs pusbalsī paziņoja: «Tēva karakuģu divizions naktī izgāja jūrā uz robežas. Garnizona karaspēka daļas atrodas paaugstinātā kaujas gatavībā. Notiks latviešu izsūtīšana.»
Kur gan pēc 1941. gada izsūtīšanas un postošā kara vēl var rasties «tautas ienaidnieki», kas būtu izraidāmi no Latvijas? Bet Maskavā domāja citādi. Protams, viens no izsūtīšanas iemesliem bija nepieciešamība pārvarēt zemnieku pretestību kolektivizācijai. Vienā no savām atbildēm (1948. g.) Ventspils apriņķa Vārves pagasta zemniekiem Vilis Lācis rakstīja: «Ar varu nevienu kolhozā nedzīs. Izņēmuma gadījumos, ja viensētnieka zeme atradīsies kolhoza zemes masīvā, viņam «piegriezīs» līdzvērtīgu zemi aiz kolhoza zemes robežas.»
Tamlīdzīgas atbildes, rakstītas krievu valodā, «tautas rakstnieks» Vilis Lācis sūtīja latviešiem.Vēstules ceļoja pa visu pagastu un tika lasītas līdz caurumiem…
25. martā, skolas stundām beidzoties, ar divriteni devos uz dzelzceļa staciju. Viss bija jāredz pašam. Jau pa ceļam ievēroju galveno ielu krustojumos NKVD satiksmes regulētājus ar sarkaniem karodziņiem. Armijas smagās mašīnas iebrauca Ventspilī no Kuldīgas puses un virzījās uz dzelzceļa staciju. Kāda izbrauca no Lauku ielas. Varēja būt no milicijas. Vēl viens auto stāvēja pie latviešu ģimnāzijas. Pie tā no skolas izveda meiteni un sēdināja kravas kastē. Pārsteidza, ka cilvēki mašīnās, sēžot uz saiņiem, bija ļoti viegli ģērbušies (bija silta, saulaina diena).
Turpināju ceļu uz staciju. Ešelons uz otrā sliežu ceļa sāpīgi atgādināja 1941. gadā pārdzīvoto. Viss tas pats! Sarkani vagoni, restoti logi un nekrāsotu dēļu «caurules – tualetes» pretējās vagona durvīs. Sargs ar šautenei piespraustu durkli uzbļāva: «Stāt, atpakaļ!» Bija jāpazūd. Uz dzīvokli, kur biju pierakstīts, neriskēju braukt. Iespējams, mani tur gaidīja…
Devos uz vectēva lauku mājām. Par lauksaimniecības nodokļa parādiem viņam pirms mēneša tika aprakstīta visa iedzīve un lopi. Pusceļā mani apturēja armijas mašīna. Klaja vieta, nav ne izredžu izbēgt… Jauns leitnants apmaldījies un prasa ceļu uz lauku mājām ar dzirdētu nosaukumu. Sūtu viņu pretējā virzienā.
Vectēva mājās – viss mierīgi. Iespējams, viņu no «budžu sarakstiem» glāba garīdznieka statuss. Visā pagastā bija zināms arī tas, ka kara laikā viņš savās lauku mājās slēpa ebreja Hiršsona ģimeni. Vectēvs bija vienīgais, kurš zināja, ka ciema «desmitnieces» – komjaunatnes sekretāres – tēvs Ulmaņa laikā bijis bankas pārvaldnieks.
1949. gada 25. martā Latvijas lauksaimniecība saņēma kārtējo triecienu, no kura tā arī nekad neatguvās, bet «mežabrāļi» saņēma papildinājumu…
Izsūtāmo sarakstu sastādītājiem jāsaņem pelnītais sods.
Alfreds Egils Puškevics, represētais 1941. gadā
