Arī šogad Māras dienā Svētbirzī sanāks sievas tumšos galvaslakatos, vīri atsegs matu sudrabu.
Arī šogad Māras dienā Svētbirzī sanāks sievas tumšos galvaslakatos, vīri atsegs matu sudrabu. Ziedu klājums piemiņas akmens pakājē un svecīšu liesmas atsauks pusgadsimta atmiņkārtu – restoto vagonu klaudzēšanu, slāpes un izmisumu, «čekas» pratinātāju necenzētās lamas un zvēriskumu. Sabeigtas veselības un mūži pulcēsies, lai pieminētu nezināmās un zināmās vietās dusošo mocekļu dvēseles.
Todien pārpildītie ešeloni aizrāva Sibīrijas verdzībā tautu labākos zemes un gara kopējus.
Uz mūžu, bez atgriešanās tiesībām. Tā tika paziņots aptuveni 200 000 cilvēku. Šo necilvēcību īstenoja rūpīgi apmācīts «čekas» karaspēks, talkā ņemot vietējos padomju aktīvistus. Ar slepenu pavēli tā apzīmēta kā kaujas operācija, lai iztīrītu Baltiju no iekšējiem ienaidniekiem. Pār pavēļu izpildītājiem nolija kaujas ordeņu un medaļu lietus.
1937. gada 3. decembrī ar Staļina rīkojumu tika sastādīti saraksti, pēc kuriem divu gadu laikā PSRS teritorijā tika noslepkavoti ap 70 000 latviešu. Tam sekoja 1939. gada rudens ultimāti par padomju kara bāžu rīkošanu. Tad 1940. gada 17. jūnijs – Latvijas okupācija, 1941. gada 14. jūnijs – izvešana, aresti, tiesu spriedumi, nāves nometnes. Visbeidzot – 1949. gada 25. marts. Ar šo brīdi Kremlī valda pārliecība, ka Latvija sagatavota kolonizācijai ar īsteniem «homo sovieticus» pārstāvjiem, ar vienīgo īsteno valodu, dzīvesveidu un politisko pārliecību.
Tas, kas nepiepildījās vēstures līkloču dēļ, kā naidīgs slogs pastāv vēl šodien. Ar apbrīnojamu daudzveidību tiek sludināts «svētais karš» par cilvēktiesībām. Tiek pieminēta latviešu līdzdalība holokaustā, nosodīta sarkano partizānu un čekistu tiesāšana. Visbeidzot – 16. marts, kuru mūsu pretrunu plosītais parlaments neatzina par atceres dienu. Manifestācija pie Brīvības pieminekļa izraisīja neapvaldīta naida histēriju. Gan no palielā piketētāju bariņa, kas prata izrunāt tikai vienu vārdu: «fašisti», gan no Krievijas Ārlietu ministrijas, preses un televīzijas.
Latvietis nekad nav bijis iekarotājs. Bet, ja tēvu zeme aizstāvama, viņam drosmē grūti atrast līdzinieku. Latvieša vērtīgākā īpašība ir iedzimts pretestības gars pret paverdzinātājiem. Tas spējis darīt brīnumus. Vienalga, vai mērdēts ar mēri, zobenu, vai uguni un verdzību, latvietis piecelsies. Turēsim atmiņā mūsu vēstures dienas – priecīgās un sūrās! Tikai viņu kopuma spēkā atguvām savu neatkarību. To lai īpaši sargājam ar visu savu atdzimstošo spēku.
