Sestdienīgas ikdienas būšanās karogus ar melnajām lentēm var nepamanīt, tikai nezinot, kāpēc tie izkārti.
Sestdienīgas ikdienas būšanās karogus ar melnajām lentēm var nepamanīt, tikai nezinot, kāpēc tie izkārti.
Sarakstu sastādītāju uzvārdu noskaidrošana un vainīgo tiesāšana kā likumsakarīga nepieciešamība tomēr nedod atbildi uz jautājumu, kā 25. martu ierakstīt ikdienas kalendārā, kur neviena no atstātajām piezīmēm nav bez nozīmes. Kā paaudzēs tiek pārmantota pagātnes pieredze, kas nav tikai un vienīgi vēsturiski fakti?
Latvijas vēstures dēļ mūslaiku kalendāros vai katru otro dienu varētu iekrāsot melnu, bet tas šodien neattaisno neziņu, kur un kādu celt memoriālu lielvaru terora upuriem. Ebrejiem vismaz ir savs raudu mūris. Vācieši, it kā ātri attapušies no pašu fašisma murga, joprojām pie pirmās izdevības izvairās par to runāt, tikai pēc pusgadsimta atzīstot, ka holokausta vēsturi skolās māca maz. Jādomā gan – mazāk nekā pie mums. Represēto organizācijas šodien aicina uz atceres pasākumiem – it kā fiziska klātbūtne tajos būtu vienīgais atgādinājums par to, kas ir jāzina par svētumu un ko nedrīkst aizmirst bez atgādinājumiem.
Daži dodas uz baznīcu, lai klausītos sprediķi, citi – lai velvju atbalsīs baudītu mūziku, vēl daudzi neiet vispār. Dīvainākais, ka iešana vai neiešana ir, kā mēdz sacīt, iekšēja nepieciešamība. Bet, ja katrs atgādinājums par sevi būtu garlaicīgi agresīvs (gluži kā paēdušais, kurš neēdušo nesaprot),– kā ar vienaldzību?
Publiskums, ar ko šī diena ir neglābjami saistīta, nav tikai jaunlaiku īpatnība. Arī šodien, tāpat kā seno laiku rituālu saziņā, sastopami tabu. Laikam jau (vismaz tā apgalvo pētnieki), lai pieredzes un apziņas tīrradņus pasargātu no banalitātēm, kuras jaucas pa galvu, par spīti pūlēm izdzēst vai sakārtot pusapdomātas maņas un ego labsajūtas tieksmes. Lai mazāk melotu un labāk atcerētos, arī– lai atmiņas netraucētu cilvēciski dzīvot.
Ja patiešām tabu nozīmē arī ciešanas, tad ne jau tādēļ, ka par tām labāk nedomāt, bet gan tādēļ, ka par svešām sāpēm runāt ir ne mazāk neērti kā par savējām. Katras dzīvības nākšana pasaulē tomēr ir pārrāvums paaudžu pieredzē, kur saiknes pārlieku atgādina varbūtības.
Varbūt par sēru karogiem runāju tikai tādēļ, ka izsūtītie tika izrauti no tādas pašas pavasarīgas sestdienas – no šodienas, kura, tāda vai citāda, bija arī vakar un neatkarīgi no pārdzīvotā būs arī rīt.
Nez ko šodien darītu mans vectēvs, kurš, cik atceros, nemēdza daudz runāt. Ja būtu Brežņeva laiki, viņš – pārticis ulmaņlaiku saimnieks – koptu sovhoza zirgus, ar trīsdesmit rubļu pensiju, kā vien prazdams, balstītu tuvākos. Bet mazdēls viņam blakām būtu puišelis, kas pa retam bezrūpīgi jautā, kāpēc var būt tā, nevis citādi.
