To, ko neiznāk pateikt sarunās, stāsta vēstules. Ar savu skolasbiedru no pamatskolas laikiem garoznieku Jāni Gaili pēc viņa pārbraukšanas no Sibīrijas pa retam tikāmies, uzrakstījām pa vēstulei.
To, ko neiznāk pateikt sarunās, stāsta vēstules.
Ar savu skolasbiedru no pamatskolas laikiem garoznieku Jāni Gaili pēc viņa pārbraukšanas no Sibīrijas pa retam tikāmies, uzrakstījām pa vēstulei. Sarunas pārtrūkušas, nu jau Jānis viņsaulē, bet vēstules palikušas.
«Es jau taisījos uz «Staburadzi» aiziet, saglabājušās dažas fotogrāfijas no tiem laikiem, no «varen plašās dzimtenes». Bet nekā, jāsamierinās ar drūmo veselību. Esmu uzskaitē gan tuberkulozes dispanserā, gan psihslimnīcā – katrus trīs mēnešus jāiet pēc nervu zālēm.»
Bijušais Garozas pagasts nebija no turīgākajiem Jelgavas apriņķī. Dāsnākās zemes – tikai gar pašu Lielupes krastu. Tālāk krūmainēs un mežmalās mājoja nelielas saimniecības, kurām smilšainā, purvainā vai meža zeme deva iztiku tikai pašiem, bet tas netraucēja saimniekotājiem būt Latvijas patriotiem. Un tieši tas padomju varas kalpiem bija kā dadzis acī.
«1949. gada 25. martā mūs izsūtīja. No Ģildām, Cēlājiem, Rūķiem (Pārupju ļaudis paspēja izmukt), Lamžiem, skolotāja Stafecka brālis, Neimanis no Muntēm. Visi bijām vienā vagonā. Vēlāk kopā dzīvot gan iznāca dažādās sādžās, taču satikties atļāva.»
Kad 1956. gadā bija dabūta atļauja atgriezties, daudzi uz mājām doties vairs nepaguva.
«Manu tēvu apglabājām tajā sādžā, kur dzīvojām. Tur atgūlās arī vecie Šēniņi no Cēlājiem. No Jelgavas apriņķa, no Rīgas, Mārupes un Doles puses – daudzi palikuši gulēt Omskas apgabalā.»
Bet tiem, kas atgriezās, palicis rūgtums par tagadējo dzīvi Latvijā.
«Tagad jau vajag lielu izturību, lai varētu dzīvot un klausīties, kā latvietis latvieti ēd. Man jau tā nervu sistēma netur. Dzīvoju Ģildās pie dēla un nekur vairs ne uz kādām saiešanām neeju. Ja būtu zinājis šo nesaticību, no plašā Omskas apgabala mājās gan nebūtu braucis. Man vēl saglabājusies «čekas» izziņa, ka drīkstu pārvietoties pa vietējo rajonu. Toreiz strādāju MTS (mašīnu traktoru stacijā. – G.K.) par traktoristu. Vasarā sējām, pļāvām un rudenī zemi arām. Ziemā gan transporta darbos, gan ar kāpurnieku dienu un nakti sniegu aizturēt. Tur gan neviens uz otru tā nedara, pat cittautieši cits citu neapceļ. Uz dzimteni izbraucot, 1956. gadā visi kaimiņi nāca izvadīt. Vēl līdz šim rakstu vēstules, 1985. gadā biju aizbraucis ciemos. Kā mani tur sagaidīja, nevaru nemaz izteikt! Biju sādžas kapos – tagad pa latvju strīpu mežrozītes sastādītas.»
Tā Jānis ar sāpēm no dzimtenes aizbrauca, ar cerībām atgriezās un ar rūgtumu sirdī šķīrās no šīs saules.
