Kā teicis dižais filosofs no Efesas Heraklīts – «panta rei» jeb, pārceļot to latviešu valodā, «viss plūst».
Kā teicis dižais filosofs no Efesas Heraklīts – «panta rei» jeb, pārceļot to latviešu valodā, «viss plūst». Kad viņš šos viedos vārdus sacīja, domātājam diez vai ienāca prātā mērogs, ko spēj aptvert paustā idioma. Plūstošā un mainīgā jēdziens vairāk iederīgs mirstīgajā un piezemētajā lietu pasaulē, nevis šķietami mūžīgi nemainīgajā stāvzvaigžņu nekustīgumā. Tomēr mūsdienu zinātnieki vairs nepaļaujas uz mūžību pat Visumā.
Jau pirms 280 gadiem astronomi novēroja, ka, par spīti savam stabilajam nosaukumam, stāvzvaigznes nebūt nav tik nekustīgi stāvošas savās pozīcijās. 18. gadsimta sākumā angļu zinātnieks Edmonds Halejs, kura vārdu cauri Visumam nes komēta, atklāja pārsteidzošu parādību. Spilgtā zvaigzne Arkturs bija nobīdījusies par 1,5 grādiem no tās vietas, kur to pirms 1850 gadiem novērojis grieķu astronoms Hiparhs.
Kopš tiem aizseniem laikiem nobīdījušās arī citas stāvzvaigznes. Procions, kas atrodas Mazā Suņa zvaigznājā, un Sīriuss no Lielā Suņa zvaigznāja, kas reizē ir arī spilgtākā zvaigzne pie debesīm, kopš Hiparha laikiem ir nobīdījušās par 0,75 grādiem. Gada un pat gadu desmitu garumā vienkāršajam debesu juma vērotājam zvaigžņu «ceļojums» būs neredzams, tomēr gadu tūkstošu desmiti būtiski pārmainīs zvaigžņotās debesis virs mūsu galvām. Godinot senā grieķu astronoma Hiparha piemiņu, pirms desmit gadiem kosmosā tika palaists satelīts «Hipparcos», kura uzdevums bija tieši tāds pats kā slavenajam «vārdabrālim» – noteikt zvaigžņu pozīcijas. Patlaban satelīta «veikumu» sarakstā ir vairāk nekā 118 000 zvaigžņu, kas atrodas vistuvāk Saules sistēmai. Veicot mērījumus, astronomu spriedums par debesu spīdekļu klaiņošanu nav pārāk bargs. Pēdējo 10 000 gadu laikā to atrašanās vietas ir mainījušās tikai par nedaudziem grādiem, un pat Hiparhs, brīdi koncentrējies, spētu orientēties mūsdienu debesīs. Protams, ir arī daži izņēmumi, piemēram, «skrējējs» Arkturs. Tomēr, pavērojot debesis lielāka laika sprīža garumā – aptuveni pēc 50 000 gadu – Visuma aina no Zemes cilvēka skatījuma būtiski mainīsies. Šodienas cilvēkam varētu rasties nopietnas grūtības debesīs atrast iemīļotās zvaigznes to ierastajās vietās. Arkturs vairs neatradīsies Vēršu Dzinēja zvaigznājā, bet gan Jaunavas zvaigznājā. Spožais Sīriuss, ko mēs ziemas naktīs redzam pa kreisi no Oriona Strēlnieka zvaigznājā, pamazām aizvirzīsies līdz Baloža zvaigznāja robežai. Procions kļūs par centrālo zvaigzni Vienradža zvaigznājā. Šīs trīs zvaigznes līdzīgi Aldebaranam, kas pie mūsdienu debesīm atrodas Vērša zvaigznājā, «ceļo» uz dienvidiem. Turpretī zvaigznes Kastors un Pollukss no Dvīņu zvaigznāja lēnītiņām «dreifē» rietumu virzienā, un nākamo 50 000 gadu laikā Pollukss attālināsies no sava «brāļa». Nākamo 200 000 gadu laikā varētu izveidoties jauns dvīņu pāris no Polluksa un Kapellas, kas pašlaik ir centrālā zvaigzne Vedēja zvaigznājā, bet jau citā zvaigznājā – starp abiem Vērša ragiem.
Nozīmīgas pārmaiņas gaidāmas arī 230 000 gadu tālā nākotnē, kad arī dienvidu debesis iegūs izteiktu polārzvaigzni. Par to kļūs Sīriuss, kurš ap to laiku vairs nemirdzēs tik spoži, jo attālums attiecībā pret Sauli kļūs vēl lielāks nekā šodien. Sīriuss spožuma ziņā ieņems otro vietu, jo par spožāko zvaigzni pie mūsu debesīm kļūs Vega, kas savukārt tuvojas Saulei.
Tomēr līdz tam Sīriuss 60 000 gadu tālā nākotnē sasniegs savu spožuma kulmināciju, jo, nonākot Baloža zvaigznājā, tas zaigos gandrīz tikpat spēcīgi kā Jupiters. Sarkanais gigants Aldebarans pirms 320 000 gadiem, mītot Perseja zvaigznājā, spīdējis gandrīz tikpat spoži, jo bija pietuvojies Saulei «tikai» 21,5 gaismas gadu attālumā.
Viss plūst un mainās, arī ierastais Lielais Lācis, kas pēc 100 000 gadu zvaigžņu pārbīdes rezultātā vairāk līdzināsies lielai pīlei.
