Mēdz teikt, ka cilvēkam liktenis ir ielikts šūpulī un to neviens nav spējīgs mainīt.
Mēdz teikt, ka cilvēkam liktenis ir ielikts šūpulī un to neviens nav spējīgs mainīt. Jelgavniecei Almai Plasiņai tas nav bijis īpaši labvēlīgs. Pusi mūža – 32 gadus – sieviete pavadījusi bez kājām invalīda ratiņos. Tagad Almas kundzei ir 64 gadi, un viņa labprāt piekrita dalīties savā smagajā un sarežģītajā dzīvesstāstā.
Pirms daudziem daudziem gadiem, kad baroni saviem ļaudīm lika vai ļāva izvēlēties pašiem sev uzvārdus, Almas kundzes vecvectēvs ļoti vēlējies, lai viņam tiek dots uzvārds, kas saistītos ar lielu mežu. Tā arī viņu nosauca – Lielmežs. Šā gada augustā Mālpilī tika rīkots Lielmežu dzimtas salidojums. Tur Almas kundze iepazinās ar savu māsīcu no ASV un satikās ar daudziem līdz tam neredzētiem un nesastaptiem radiem, kuru vidū bijis arī Saeimas deputāts Kārlis Leiškalns.
Almas kundzes bērnība pagājusi Vidzemē vectēva mājās. Pāri gājis karš, bēgļu gaitās ģimene dzīvojusi dziļi laukos pirtiņā. Pēc tam nākuši kolhoza laiki: «Pirmos gadus gāja ļoti grūti, bet tomēr – labāk nekā tagad. Bet arī par tagadējo dzīvi negribu daudz sūdzēties. Kad vēl varēju, strādāju. Divdesmit gadi pagāja darbā kombinātā «Sarma» – adīju jakas, džemperus, cepures, bikses gan bērniem, gan pieaugušajiem. Vienam otram galvā vēl tagad redzu mūsu kombinātā adītu cepurīti. Daudzi neticēs, bet pie adāmmašīnas sēdēju no sešiem rītā līdz vēlai nakts stundai. Kad sāka nākt miegs, sagriezu šķēlītēs rabarberu un ēdu, lai neaizmigtu. Pēc profesijas esmu medmāsa.»
Almai Plasiņai ir skaisti, gari mati, kas guvuši sudrabainu nokrāsu. No dzimšanas līdz pat 25 gadu vecumam Almas galvu rotājuši balti viļņaini mati, un visi domājuši, ka tie ir balināti. Pakāpeniski tie kļuvuši ogļmelni. Vecumā atkal iejaukusies baltā krāsa, un tagad tie ir sirmi.
Nežēlīgs un ļauns pagrieziens Almas kundzes dzīvē notika sešdesmito gadu vidū.
«Vīrs dzēra, mājās auga dēls un meita, naudas trūka. Biju spiesta pāriet darbā uz dzelzceļa, lai būtu vairāk brīva laika, ko veltīt bērniem. Tur es diennakti strādāju, tad divas bija brīvas,» atceras Alma.
1965. gadā uz dzelzceļa notika Almas Plasiņas liktenīgā nelaime. «Atceros kā šodien. Piedzēries mašīnists uzkāpa uz drezīnas (mehāniski rati, kas piemēroti sliežu ceļiem, darbināmi ar iekšdedzes motoru, tos lieto nelielos braucienos pa sliežu ceļiem – Red.). Brīdināju viņu, lai nebrauc, kamēr nebūšu beigusi savu darbu, man bija jāpārliek viena sliede. Noliecos, sāku savu darāmo, kad pēkšņi redzu, ka drezīna brauc tieši man virsū, nepaspēju pamukt ne pa labi, ne pa kreisi. Tā viņš vienu manu kāju sašķaidīja gabalu gabalos. Es vēl viņam kliedzu, lai neiedomājas braukt atpakaļ, ka nevaru paiet. Nezinu, kas viņam pēkšņi notika, tikai redzēju, ka drezīna lielā ātrumā drāžas virsū manai otrai kājai. Gadu nogulēju slimnīcā un tagad esmu bez kājām,» Almas kundze pabeidz skumjo stāstu.
Tūlīt pēc traģēdijas Almas kundzes vīram «tāda sieva» vairs neesot bijusi vajadzīga. Viņš aizgājis no ģimenes, sievai atstādams rūpes par bērniem: trīs gadus veco Ligitu un četrgadīgo Aivaru. Viegli nav bijis, bet bērnus Almas kundze ir izaudzinājusi, izskolojusi, tautās palaidusi. Tagad vecmāmuļas sirdi un acis priecē trīs mazbērni: Gatis, Kaspars un Ingūna.
«Nezaudēju dūšu, bet cīnījos par dzīvi. Par bērniem. Tie, kas mūždien gaužas par dzīvi, kam visu laiku ir slikti, tie ir slinki cilvēki,» saka Alma Plasiņa. Viņa tic Dievam: «Es sarunājos ar Viņu, dažkārt pat strīdos. Lūdzos, un Dievs man bieži ir palīdzējis. Kad stāstu, daudzi netic. Bet bija tāds brīdis, kad dvēsele mani atstāja. Toreiz, tupot uz amputācijas vietām, mani māca mežonīgas sāpes, it kā sistu ar elektrības strāvu. Cietos, cik varēju, nevienam neteicu. Apgūlos un jutu, ka ar mani kaut kas notiek, redzēju sevi no augšas. Mana dvēsele divreiz apriņķoja istabu un raudzījās uz mani no augšas. Jutos neizsakāmi labi. Sajūtas iztraucēja kaimiņiene, kas bija atnesusi pienu un sauca mani, sāka modināt, pārsteigta par manu bālo izskatu. Kad pamodos, sāpes bija pārgājušas. Manuprāt, Dievs man parādīja, ka viņš mani var paņemt kuru katru brīdi, tikai es šobrīd vēl neesmu tam gatava. Man bija divi brāļi – stalti kā ozoli, vairākas draudzenes. Viņi visi tagad jau ir aizsaulē, bet es vēl esmu dzīva. Vai tas nav liktenis?» jautā Almas kudze.
Savu sarežģīto dzīvesstāstu Almas kundze cītīgi pieraksta biezā dienasgrāmatā, kas sastāv no piecām kladēm: «Es visu tur rakstu, būs arī tas, ka slimnīcā mani apciemoja «Zemgales Ziņas». Kad būšu pavisam veca un vairs nevarēšu rakstīt, atdošu to draudzenei, kas dienasgrāmatu nodos manam mazdēlam Kasparam, viņš man ir īpaši mīļš. Varbūt kaut kas no manis rakstītā reiz parādīsies grāmatā,» teic Almas kundze.
Par šīs stiprās un apbrīnas vērtās sievietes nesalaužamo raksturu un nepadošanos liecina arī tas, ka katru vasaru līdz vēlam rudenim Alma Plasiņa kopā ar bērniem un mazbērniem dzīvo laukos teltī: «Jau trīsdesmit gadu katru vasaru, kamēr kļūst auksts un sāk snigt. Vasarā es nezinu, kas ir istaba. Ar ratiņiem piebraucu, uzlieku dēli, pa to iešļūcu teltī un no rīta mudīgi dodos uz upi mazgāt muti. Vienīgais – baidos no vardēm. Reiz mazdēls bija gribējis mani izjokot un teltī zem spilvena palicis vairākas vardes. Tad gan pārbijos līdz nāvei,» smejas Almas kundze.
Ziemā, kad jādzīvo Jelgavā dzīvoklī, Almas kundze dara visus mājas darbus: vāra, mazgā drēbes un grīdas, vienreiz pat mēģinājusi noņemt aizkarus. Tas gan beidzies neveiksmīgi – stanga uzkritusi virsū. Daudz ir cilvēku, kas neatsaka Almas tantei palīdzēt, arī viņa pret citiem ir sirsnīga un iejūtīga.
Nesen Alma Plasiņa pārcieta otru infarkta lēkmi. Ilgi vajadzēja ārstēties slimnīcā, bet tagad viņa jūtas labi.
Sarunas nobeigumā jautājām, vai Almas kundze ir piedevusi savam vīram, kas pameta viņu un bērnus grūtākajā brīdī: «Jā, es esmu viņam piedevusi. Lai arī ne reizi viņš nav atnācis bērnus apraudzīt, es lūdzu Dievu par viņu.»
