Ir atkal marts. Pirms 51 gada tā bija melnākā diena visai latvju tautai, kad komunisma vārdā varas apreibināti vīri un to pakalpiņi nakts laikā izrāva no mājām tūkstošiem ģimeņu, lai ar genocīdu piespiestu liekties latviešu mugurai.
Ir atkal marts. Pirms 51 gada tā bija melnākā diena visai latvju tautai, kad komunisma vārdā varas apreibināti vīri un to pakalpiņi nakts laikā izrāva no mājām tūkstošiem ģimeņu, lai ar genocīdu piespiestu liekties latviešu mugurai. Ļoti daudz vēl mežā esošo cīnītāju par tautas brīvību palika bez apgādniekiem: zaudēja savus atbalstītājus, radus, draugus, ģimenes. Asais varas cirvis aizcirta zaļojošā tautas ozola saknes, aplauza zarus, bet nebija spēka to pieveikt pavisam. Varbūt kāds cerēja, ka tauta iebaidīta pati salieksies, nokaltīs. Bet nekā nebija. Tā bija sīkstāka, nekā okupanti domāja. Lai arī kā viņi nepūlējās, iznīdēt latviešu tautu neizdevās! Komunistiskā vara zemniekiem, kas vēl bija atstāti, atņēma visu, gan lauksaimniecības tehniku, gan lopus un pašus vergus sadzenot kolhozos. Tauta, sašķelta divās daļās, tika padarīta par uzbrucēju elites vergiem. Pat iekoptākās mājas viņi piesavinājās, pārvēršot tās par koppunktiem nodzīvošanai.
Tiem, kas pēc gadiem, svešumā vergojot, tomēr bija izturējuši, atstājuši nebeidzamās kapsētas ar tajās apbērētiem tuviniekiem un atgriezās, šeit vairs vietas nebija, ne ģimeņu, ne jumta virs galvas. Viņi bija laimīgi par jebkuru patvērumu. Palikušie baidījās, ka par šo cilvēku pieņemšanu neseko pašu izsūtīšana, tomēr sniedza palīdzīgu roku.
Bet, kad pāri Latvijai plūda brīves vēsmas, kāds sarkanbaltsarkano karogu mežs uzplauka krastmalā! Vairs nespēja nobaidīt virs galvas lidojošais helikopters, kas varēja sēt ne tikai lapiņas. Tauta, kas visus šos gadus bija tikai saliekta, bet ne nospiesta ceļos, iztaisnojās.
Kad zuda vecās varas pamati, parādījās pašmāju kangari, «īstenie cīnītāji», kas, nostumjot pie malas tautas mīlētus cilvēkus, iesēdās augstajos varas krēslos, pie viena neaizmirsdami nedaudz pārkrāsoties. Par šo mirkli, kad viņi pacēla roku, balsojot par brīvu Latviju, esam gatavi dot medaļas, bet kā ar tiem, kas izgāja Gulagu, pusmūžu pazemotiem un nicinātiem cilvēkiem, kā ar tiem, kas no Volhovas līdz Kurzemei, atkāpjoties un ļaujot tūkstošiem glābties no sarkanās varas, ziedoja savu dārgāko?
Par krāsas maiņu – ordeni, bet tiem, kas cieta vissmagāk no okupācijas jūga?… Bijušie komunisti nu nāk ar jaunu saukli: «Mēs par brīvu Latviju Eiropas Savienībā!»
Vai tādu mēs cerējām Brīvību? Kā tā pārvērtusies! Esam dabūjuši jaunus kaklakungus, kas iemācījušies glumi runāt latvju mēlē. Mūžs pagājis verdzībā, gan Sibīrijā, gan pēc atgriešanās kolhozos, un tagad laimīgu vecumdienu vietā – tukša ubaga tarba.
Dievs, palīdzi mums un dod spēkus izturēt un atpestī no šīs alkatīgās sugas!
Ja jau Vīzentāla centrs tā cenšas runāt par to, ka genocīdam pret tautu nav noilguma, tad tagad būtu iespējams to pierādīt darbos. Jāatrod tie, kas atbalstīja genocīdu pret Latvijas tautu. Ne tikai ierosinātāji, bet arī izpildītāji. Var droši apgalvot, ka tajā nepiedalījās neviens leģionārs, tas atvieglos meklējumus.
Šodien pieminēsim tos, kas palika izsūtījumu vietās, kas mira no bada, no pārmērīga darba un no ilgām pēc Dzimtenes. Lai degošu sveču liesmas sajaucas ar siržu liesmām, paceļas debesīs un lūdz atbrīvošanu no šīm mokām mūža garumā.
Izraksts no kartotēkas par izvestajiem Jelgavas «Staburadzes» biedriem
Pavisam kartotēkā – 68 uzvārdi, katrs ar savu sāpi, saviem zaudējumiem. Kopīgs viens. Nebrīve, vergu gaitas, ciešanas un pazemojumi, kas sākas 1949. gada
25. martā.
Jānis Švāns – 12 gadu vecs, izved ar ģimeni 5 cilvēkus – tēvu, māti, brāļus uz Omskas apgabalu. Atgriežas 1956. gadā.
Rita Jegorova – 11 gadu veca, izved ar māti, tēvu brāli uz Omskas apgabalu. Brālis mirst 1950. gadā bez ārsta palīdzības.
Vera Zariņa – 23 gadus veca, izved ar tēvu, māti, brāli, māsu uz Tomskas apgabalu. Atgriežas 1957. gadā.
Velta Zalcmane – 16 gadu veca, izved ar māti, brāli, māsu uz Omskas apgabalu. Atgriežas 1958. gadā.
Neoņina Volkova – 15 gadu veca, izved ar brāli (13 g.), māsu (10 g.) uz Omskas apgabalu. Atgriežas 1956. gadā.
Žanis Vaižulis – 29 gadus vecs, izved ar tēvu, māti, māsu uz Irkutskas apgabalu. Tēvs mirst 1959. gadā, māte – 1950. gadā. Atgriežas 1959. gada decembrī.
Dzidra Vulfa – 13 gadu veca. Izved ar māti, tēvu uz Omskas apgabalu. Tēvs mirst 1950. gadā no sirds nepietiekamības. Atgriežas 1958. gadā.
Antons Šulcs – 17 gadu vecs, izved ar tēvu, māti, tēva māsu, brāli, uz Omskas apgabalu. Atgriežas 1955. gadā. Tēva māsa mirst 1951. gadā.
Valerija Tulinska – 27 gadus veca. Izved ar māti, brāļiem, māsu, tēvu uz Amūras apgabalu. Māte mirst 1950. gadā. Atgriežas 1957. gadā.
Aina Tomass – 15 gadu veca. Izved ar tēvu, māti, brāli uz Irkutskas apgabalu. Māte mirst 1949. gadā, tēvs – 1958. Atgriežas 1958. gadā.
Lība Vilka – 24 gadus veca, izved ar tēvu, māti, radiniekiem uz Kazahijas PSR Steplagu. Atgriežas 1955. gadā.
Zinaīda Ozoliņa – 28 gadus veca. Izved ar vīru, bērni – četrus un vienu gadu veci – paliek, jo nav sarakstos, uz Omsku. Atgriežas 1958. gadā.
Lauma Linde – 10 gadus veca. Izved ar mātes māsu, māsu, brāli uz Tomskas apgabalu. Māte apcietināta jau 1948. gadā. Atgriežas 1955. gadā.
Guntis Lieljuksis – 9 gadus vecs. Izved ar tēvu, māti, diviem brāļiem uz Omskas apgabalu. Tēvs un brālis mirst 1951. gadā. Atgriežas 1954. gadā.
Rita Freimane – 10 gadu veca, izved ar tēvu, māti, brāli uz Omskas apgabalu. Atgriežas 1956. gadā.
Broņislava Babris – 22 gadus veca. Izved piecus cilvēkus. Māsas mirušas 1950. un 1952. gadā. Atgriežas 1956. gadā.
Jānis Biķis – arestēts skolā. Izvests ar tēvu uz Omskas apgabalu. Tēvs miris 1951. gadā. Atgriežas 1956. gadā.
Guntars Bullis, politiski represētais
