Kā jaunpiedzimušā kliedziens– necils, bet bezgala skaists pirmais sniegpulkstenīša pumpurs laužas ārā no nebūtības melnajiem dubļiem.
Kā jaunpiedzimušā kliedziens– necils, bet bezgala skaists pirmais sniegpulkstenīša pumpurs laužas ārā no nebūtības melnajiem dubļiem. Tik balts. Mazs, bet dzīvības zaļā spēka pilns. Drosminieks! Tas nebīstas no aukstajām naktīm, no sniega, kas var vēl uzsnigt, no sala, kas var vēl nākt. Tā tik ir varena lieta – ielauzties ziemas pasaulē un klusi bez vārdiem, bet tomēr pateikt: pavasaris!
Ir viegli triumfēt par ziemas beigām tad, kad putnu himnas nepārprotami paceļas vai līdz padebešiem, kad saule atzinīgi smaida par puķu ziedēšanas festivālu. Ir viegli iet kopā ar visiem pa ceļam, tiem līdzi vai nopakaļus. Bet pirmajam būt? Vai vienam no nedaudzajiem?
Cik daudz neredzama spēka, cik daudz pārliecības! Uzvarēts mulsums, šaubas un bailes: vai sadzirdēs, vai sapratīs, vai nesabradās nevērīgs zābaks?
… Laiks – mainīgs kā pūļa kaprīzes – tikko vēl starojis sajūsmā, nu jau saltas sniega lēkšķes met sejā. Aušīgie, skarbie vēji, cietsirdīgi jokojot, drāžas pāri, asiem krusas graudiem apberot baltos sapņus par pavasari. Bet zieds vien noliecas, klusi kļaujas pie zemes, kā lūgsnā ceļos krītot, un šajā pazemībā dzimst atkal jauni spēki. Kā brīnumā… Kā noslēpumā… Lai lepnie nonicina, lai «augstie» pasmejas. Kas īsti liels, tas izturēs un nebaidīsies – arī pazemoties.
Risks. Uzdrīkstēšanās. Pacietība. Uzvara pašam pār sevi. Tikai tā var atbrīvoties no ziemas sastinguma. Tikai tā var izaugt un uzplaukt. Arī tu un es.
