Ar lekciju «Jā, bet vai tas darbosies manā klasē?»
Zemgales reģiona Kompetenču attīstības centrā (ZRKAC) viesojās
Sidnejas Noterdamas universitātes lektore skolotāja ar nozīmīgu
darba pieredzi Ilona Brūvere, kura dzīvo Austrālijā.
Atbildi uz lekcijas centrālo jautājumu – kā es mācu
bērnus –
kopā ar I.Brūveri centās rast vispārējās,
profesionālās, speciālās izglītības iestāžu pedagogi un citi
interesenti.
I.Brūvere atzīst –
lai darbotos konkrētas metodes, ir nepieciešams saprast savus
uzskatus, vadības stilu –
vai tas ir demokrātisks vai autoritārs. Pastāvot daudziem
atšķirīgiem skatījumiem un teorētiskajām pieejām, ir jāatlasa
to metožu un paņēmienu kopums, kas harmoniski iekļaujas konkrētā
pedagoga uzskatu sistēmā. Izšķir trīs uzskatu sistēmas: 1)
pedagogs kontrolē situāciju; 2) pedagogs sadarbojas ar grupu; 3)
pedagogs minimāli iejaucas situācijā. Atbilstoši tam, kura no
minētajām sistēmām ir tuvāka skolotāja vērtībām un
pārliecībai, tā tiek izvēlēta.
Gan skolotājam, gan skolēnam ir savi mērķi, ko viņi
vēlas sasniegt. Bieži vien uzvedības problēmas parādās, ja
bērns nevar sasniegt savu mērķi – apmierināt vajadzību.
Jebkurā grupā ir atšķirīgs spēju līmenis un tas, ko katrs no
bērniem var vai nevar sasniegt. Skolotājam ir jāatbild uz
jautājumu, ko es kā pedagogs sagaidu no skolēniem –
pārāk daudz vai varbūt pārāk maz? Nereti skolēns izvēlas
radīt situāciju, kurā viņš tiek uztverts kā bērns ar uzvedības
traucējumiem, jo viņš negrib tikt uzskatīts par tādu, kurš kaut
ko nesaprot vai nevar izpildīt uzdoto.
Būtisks ir arī jautājums, kāda ir mācību procesa
fiziskā un emocionālā vide. Vai tā ir vide, kurā var justies
droši, izteikt savas domas? Varbūt klasē ir lietas, kas novērš
uzmanību no mācību procesa? Uzvedību ietekmē gan ārējie, gan
iekšējie faktori, kas savstarpēji mijiedarbojas. Pozitīvu efektu
var panākt, pedagogam lietojot pārdomātu ķermeņa valodu, runājot
mierīgā, nosvērtā tonī. Viens no faktoriem atbilstošas vides
radīšanai ir noteikumi. Izstrādātajiem noteikumiem nav jābūt
daudziem, bet tiem ir jābūt efektīviem. Ja kāds no tiem nedod
vēlamos rezultātu, tad ir jādomā par tā nomaiņu pret citu,
pārliecināta I.Brūvere.
Nobeigumā viņa aicināja klātesošos turpināt darīt
savu darbu ar tikpat lielu aizrautību un degsmi kā līdz šim.
«Skolotāja darbs ir brīnišķīgs – veidot nākotni. Nereti
ikdienas steiga un rutīna šo sajūtu nozog un prieku nomaina rūpes
par daudzo standartu un programmu realizēšanu. Tādos brīžos
jāatceras, ka mācīts tiek nevis konkrēts priekšmets, bet gan
cilvēks, tikai atšķirība ir tajā, ka bērns vēl ir mazs.
Pedagogam ir jāmāca tas, ko nozīmē būt cilvēkam –
sabiedriskās normas, emociju kontrole, pozitīva domāšana. Ieejot
klasē ar prieku, mācību process noritēs patīkamāk un vieglāk
abām pusēm, jo pozitīva enerģija rada tādu pašu atbildes
reakciju,» stāsta I.Brūvere.
I.Brūverei ir plaša pieredze ar bērnu uzvedības
traucējumu novēršanu saistītu programmu koordinēšanā un
stratēģisku padomu sniegšanā Austrālijas skolotājiem, informē
ZRKAC. Viņa ir arī programmas «Uzvedība un apmeklētība»
direktore.
Foto: ZRKAC
