Krievu domātājs un revolucionārs Mihails Bakuņins (1814-1876) definējis šādu atziņu:«Brīvība bez sociālisma ir privilēģija un netaisnība, bet sociālisms bez brīvības – verdzība un lopiskums.».
Krievu domātājs un revolucionārs Mihails Bakuņins (1814-1876) definējis šādu atziņu:«Brīvība bez sociālisma ir privilēģija un netaisnība, bet sociālisms bez brīvības – verdzība un lopiskums.» Vai vēl trāpīgāk var raksturot to, ko esam pārdzīvojuši kopš 1940. gada līdz mūsdienām? Daudzi cilvēki ir pieraduši dzīvot un strādāt nemitīgā uzraudzībā un kontrolē. Demokrātiskās brīvības viņi izprot kā visatļautību. Tiek garantēti un ņemti kredīti, radītas firmas un bankas, bet naudiņa zuda kā avarējuši kuģi jūras dzelmē.
Nu ir atkal jauns apžilbināšanās veids – dažādu birokrātisku institūciju radīšana un nostiprināšana uz valsts budžeta rēķina. Var sacīt, ka varas centralizācija notiek uz pašvaldību un iedzīvotāju rēķina, tā ignorējot trūcīgo iedzīvotāju vajadzības pēc izglītības, veselības aprūpes. Dažs šos apžilbušos dēvē par jaunajiem latviešiem (pasaulē pazīstami jaunie krievi). Viņiem svarīga acumirklīga peļņa, kādēļ tiek ignorētas tautsaimniecības un sabiedrības ilglaicīgās vajadzības. Skumji, ka Latvijā šo jauno un apžilbināto ir vairāk nekā Lietuvā un Igaunijā. Tātad arī sabiedrībai un valstij nodarītais kaitējums ir lielāks pie mums. Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju pie mums ir par sešiem septiņiem procentiem mazāks nekā kaimiņiem un par 80 procentiem atpaliek no Eiropas līmeņa.
Varbūt kādreiz kāds tomēr saskaitīs, cik lielus zaudējumus nodarījuši šādi apžilbinātie aklīši. Nebija karu un revolūciju, bet zaudējumi un kaitējumi ir pamatīgi: lopiņu mums palicis mazāk nekā 1919. gadā, sertifikāti no vērtspapīriem kļuvuši par tualetes papīru, finansisti mūsu resursus var iegādāties par sviestmaižu cenu…
