«Skroderu dienas, priekškāzu dienas, Silmačos sākas, rirallerā!» jau kādu laiku skan un vēl vismaz šajā nedēļas nogalē skanēs katrā mājā vai estrādē, kur cieņā vecās labās Rūdolfa Blaumaņa «Skroderdienas Silmačos». Ierodoties Dūdaram un Zārai, Silmačos sāk klibklabēt paminas, šņikšņakstēt šķēres un pukst sirsniņas – kā jau pirmskāzu laikā, kad priekšā viens no cilvēka mūžā svarīgākajiem notikumiem.
Tāda īsta pirmskāzu noskaņa valda arī pie mums redakcijā. Šķēres varbūt gluži nešņikst, paminas neklab, taču mūsu domas un darbi jau labu laiku ir pie 30. jūnija avīzes, kas jūs, lasītājus, sasniegs pavisam citā formātā un daļēji arī saturā. Šī ir vēsturiska diena, jo šāda tā iznāk pēdējo reizi. Jau esam skaidrojuši pārmaiņu iemeslus un darām visu, lai jaunā avīze būtu kalitatīvs, interesants un jums vajadzīgs izdevums, kuru ik nedēļu gaidīt savā pastkastītē.
Jāņu laiks pienācis pavisam nemanot. Šķiet, tikko krāsojām Lieldienu olas, bet tagad jau lasām par gardākā Jāņu siera konkursu uzvarētājām, pa vidu demisionējis veselības ministrs un ievēlēta jauna ministre, nosvinēti izlaidumi, pieēsts pilns vēders ar zemenēm, un galdā jau tiek celti jaunie kartupeļi. Liekas, vasara tikko sākusies, taču sekundi pa sekundei diena pamazām sarūk un ved mūs uz rudens pusi.
Neizbēgami to nākas konstatēt, taču vai tāpēc skumt? Dabā tā ir iekārtots, ka viens gadalaiks nomaina otru, viengadīgās puķes nomaina puķes logu rūtīs. Pārmaiņas pašas par sevi jau nav nekas slikts, galvenais, vai spējam un gribam tās pieņemt un censties pielāgoties. Lai pierastu pie jaunā, vajadzīgs laiks, un nesteigsimies notikumiem pa priekšu, nākotni zīmējot mums šķietami netīkamu. Pamēģināsim – varbūt būs vēl labāk, nekā gaidīts!
Bet tikmēr priecāsimies par astronomiskās vasaras sākumu, cepsim pīrāgus un plātsmaizes un prātīgi nosvinēsim dabas auglīgāko periodu. Līgo!
