(Turpinājums)
Debinā Jurijam bija savs plāns. Pirmspusdienā viņš mierīgi apstaigāja vietu, kur atradusies ieslodzīto nometne, kurā pirms 70 gadiem bija atvests viņa tēvs Valerians Kotovs. No dažām ēkām agrākajā nometnes teritorijā bija atlicis kaut kas no pamatiem. Taču jau vairākus gadu desmitus tur atradās ciema iedzīvotāju sakņudārzi.
Es tajā laikā atgriezos slimnīcā, kur mani izsauca galvenā ārsta vietniece. Satraucos, vai nelūgtā (bet nevainojami aprūpētā) viesa statusā neesmu kaut ko pārkāpis. Izrādījās, ka ārste grib ar mani vienkārši parunāties. «Tikai nerakstiet par mani!», uzzinot, ka esmu žurnālists, sacīja gadus piecdesmit vecā kundze, kas bija atbraukusi strādāt šajā amatā no Uzbekistānas. Tīmeklī publicētajā videomateriālā par Maskavā esošā Gulaga muzeja 2014. gada ekspedīciju uz Kolimu ir intervija ar Debinas slimnīcas galveno ārstu Georgiju Gončarovu (viņš mūsu apmeklējuma laikā bija izbraucis atvaļinājumā). Galvenais ārsts runāja par to, ka slimnīca ir izremontēta un saņēmusi modernu aparatūru, taču mediķu trūkst un dažkārt tie tiek aicināti arī no Uzbekistānas. Runājot par profesijas prestižu, Gončarova kungs minēja, ka nav normāli, ja medmāsas alga ir septiņi tūkstoši rubļu mēnesī. 2014. gadā tas bija ap 200 eiro, bet tagad iznāk divas reizes mazāk. Klātienē nepajautāju nevienai māsiņai, kā viņām ar iztikšanu, taču domāju, ka kopš 2014. gada diez vai tā ir uzlabojusies. Ārstiem algas gan ievērojami lielākas. No Uzbekistānas ir vērts braukt peļņā. Jutos neērti, ka mums par uzturēšanos slimnīcas viesistabā nebija jāmaksā. Slimnīcas galvenā māsa, ar kuru iznāca brīdi parunāt, tikai teica, ka šai ēkai nav laba aura. 1936. gadā tā uzcelta kā sardzes pulka novietne (Eduarda Bērziņa laikā ieslodzītos Kolimā gan neapsargāja, jo tur arī kājām nav kurp aizbēgt). Par slimnīcu ēku pārveidoja tikai 1946.gadā. Slikta aura varēja būt arī no tā, ka ļoti daudzi ieslodzītie, nomocīti smagā darbā, Debinas slimnīcā bija miruši. Viņu masu apbedījums atrodas apmēram kilometru no ciema. Tur kalna nogāzē vienpadsmit simt metru garās rindās apglabāti tūkstoši cilvēku. Tādu skaitli stāstā «Par Lendlīzi» nosauc rakstnieks Varlams Šalamovs (Lendlīze – ASV palīdzības programma Padomju Savienībai Otrajā pasaules kara laikā). Nav zināmi šo cilvēku vārdi. Starp viņiem bija arī latvieši. Debinieši uz tur ierīkoto piemiņas vietu mēdz aiziet pastaigājoties. Par to liecināja pēdas kūstošajā sniegā. Pa iemīto taciņu gājām arī mēs ar Juriju. Tā uzveda uz ceļa, kuru greiderēja traktors. Tas bija kaut kā mistiski. Arī stāstā «Par Lendlīzi» ir aprakstīts tikko uz Kolimu atvests amerikāņu traktors, kura pirmais darba uzdevums ir aizšķūrēt ieslodzīto līķus, kas no seklā, mūžīgajā sasalumā ierīkotā apbedījuma noslīdējuši no kalna lejā uz ceļa.
Piemiņas akmens uzlikts 1991. gada 22. jūnijā. Drosmīgi, pirms 1991. gada augusta, kad Maskavā izgāzās militāristu pučs un Krievijā, arī Baltijas valstīs nostiprinājās demokrātiskais attīstības virziens.
Klusajā nokalnē, mums apskatot pieminekli un līdzās novietoto balto pareizticīgo krustu, pēkšņi iečabējās pērnās zemē gulošās lapas. Likās, kāds ceļas kājās. «Tiešām lācis?» Taču piepeši mums blakus nostājās sieviete – Debinas pamatskolas angļu valodas skolotāja. «Vai jūs nebaidāties no lāčiem?» viņa mazliet šķelmīgi jautāja un piebilda, ka, pusdienlaikam beidzoties, būtu prātīgi iet atpakaļ uz ciemu. «Saulītē arī lāči guļ, taču, tuvojoties vakaram, tie dodas medīt. Man lāčiem līdzi ir šitas,» skolotāja izvilka no kabatas šķiltavas. Runājot par dzīvi, skolotāja atzina, ka viņu pilnībā apmierina aptuveni piecsimt eiro lielā alga, kas dzimtajā Baltkrievijā būtu mazāka. Turklāt Baltkrievijā viņai trūktu plašuma, kāds piemīt Kolimas panorāmai. Skolotāja ar interesi apskatīja Jurija un manu pasi.
Debinā diemžēl neizdevās sastapt uzņēmēju Vladimiru Naimanu, kurš vada zelta skalotāju arteli. Tas darbojas septiņus kilometrus attālajā atradnē «Spokoinij» (piecdesmitajos gados, būdams ieslodzītais, tur strādājis jaunatnes nacionālās pretošanās kustības dalībnieks jelgavnieks Oļģerts Sabulis). Vladimirs Naimans, kam plašā apkārtnē ir ne tikai godīga uzņēmēja, ģeologa, kā arī aizrautīga novadpētnieka slava, tajā laikā ārstējās slimnīcā Jagodnajas ciemā. Toties ar sunīti pa ciemu pastaigājās viņa kundze Tatjana Mihailovna, kas ir arteļa grāmatvede.
Tatjana Mihailovna ar lāčiem tikusies ne reizi vien, taču vienmēr tas gadījies, atrodoties drošā aizsegā automašīnā. «Pērn Jagodnajas ciemā lācis saplosīja kādu vīru, kas vienkārši gājis iznest miskasti,» stāstīja kolimiete. Nesen kāda ciema atkritumu izgāztuvē vienlaicīgi esot redzēti pat 16 lāči, bet kādās zelta raktuvēs divi vīri divas diennaktis nosēdējuši pirtī. Netikuši prom, jo ārā trakojis lācis.
«Spokoinij» atradnē strādā ap četrdesmit darbinieku (galvenokārt tehniskas specialitātes), kas no marta līdz oktobrim dzīvo uz vietas. Apmēram trešdaļa ir vietējie no apkārtējiem ciemiem vai vismaz Magadanas apgabala, divas trešdaļas – atbraucēji no citiem Krievijas apgabaliem. Darbs vienpadsmit stundu dienā, bez brīvdienām. Dzīve vagoniņos, ēdnīca un pirts, elektrība un sakari no sava ģeneratora. Trūkst darbinieku, kuri prastu strādāt ar skalošanas iekārtām. Pagājušajā sezonā atradnē iegūti 90 kilogrami zelta. Vidējā izpeļņa mēnesī zelta atradnēs strādājošajiem ir 90 tūkstoši rubļu (ap 1300 eiro). «Taču jāņem vērā, ka šajos septiņos mēnešos cilvēkiem jānopelna iztika visam gadam. Piecu mēnešus atvaļinājums ziemā ir uz pašu rēķina,» piebilda Tatjana Mihailovna. Turpat kantorī pēc pareizticīgo tradīcijas bija ierīkota arī lūgšanu telpa, bet pašā ciema centrā tapa pareizticīgo baznīca. Tatjanas Mihailovnas vīra māte ir ukrainiete, bet tēvs – vācietis, kurš savulaik uz Magadanas apgabalu izsūtīts. «Mēs jau desmit gadus esam pensionāri. Vladimirs Augustovičs no šejienes nekur negrib braukt prom. Ja nu vienīgi mēs kādreiz varētu pārcelties uz Magadanu,» sacīja kolimiete.
Par piedzīvojumiem zelta skalošanā stāstīja arī pie memoriāla satiktā angļu valodas skolotāja. Viņa vairākas vasaras piepelnījusies, par pavāri strādājot zelta atradnēs, jo nav viegli vienai izaudzināt divus bērnus.
Atgriezušies naktsmājās, pie slimnīcas durvīm ieraudzījām smago auto, kas bija piemērots cilvēku pārvadāšanai. Uz vispārējo veselības pārbaudi bija atvesti apkārtnes iedzīvotāji, kuri dzimuši noteiktā gadā. Mums paskaidroja, ka tā tiek uzmanīta iedzīvotāju veselība.
Pievakarē devāmies uz autobusa pieturu, lai atgrieztos Magadanā. Atpakaļceļa pirmajā pieturā Orotuhanā piepeši atklājās, ka kāda no akmens šķembām, ar kurām lielākoties klāta Kolimas trase, bija izsitusi caurumu autobusa motora eļļas karterī. No tā pilēja eļļa. Vecākais šoferis, uzvilcis biezu kombinezonu, lūkoja cauruma vietā iedzīt tapu, kas uz ātru roku tika pagatavota no turpat blakus augošā kārkla. Tad kāds pienākušais ciema šoferis iedeva kaut ko labāku – metāla skrūvi ar blīvi. Pēc minūtēm divdesmit ceļš turpinājās. Protams, varbūt būtu noderējis mans «Robinsona komplekts», ja, šoferiem defektu nepamanot, autobuss būtu izbraucis no ciema un apstājies tālu no apdzīvotām vietām. Orotuhanā pie autobusa vārds pa vārdam iepazinos ar līdzbraucēju, savu vienaudzi Vladimiru Certu. Apmēram vienos gados bijām dienējuši padomju armijā. Viņš – pensionēts Donbasa ogļracis. Veselība Vladimiram ļoti cietusi, nākamajā dienā bija jālido uz sanatoriju, kas atrodas kaut kur aiz Maskavas. Taču gars Vladimiram bija možs. Runājām gan par Donbasu, kur it kā neviens vietējais nekarojot, par Ukrainu, kur viņa brālis, būdams politiķis, no pārdzīvojumiem smagi saslimis. Vladimirs ziņas skatās televīzijā ar satelīta palīdzību, kas uztver 50 kanālus, tostarp arī «Eironews». «Turies, Eiropa!» viņš man paspieda roku piecos rītā, kad izkāpa priekšpēdējā pieturā Magadanas lidostā.
9. maijā Magadanā kā visā Krievijā svinēja Uzvaras dienu. Piepeši brīdī, kad skatījos, kā gājienam kārtojas akcijas «Nemirstīgais pulks» dalībnieki, kuri nesa savu tuvinieku – kara dalībnieku – portretus, man pieskrēja klāt kāda simpātiska, varbūt tikko pilngadību sasniegusi meitene ar piespraudi «Brīvprātīgā». Pirkstiņiem veikli kustoties, meitene pie manas žaketes piesprauda Georga lentīti. Iebildu, ka man to nevajag, taču nākamajā mirklī viņa jau aizspurdza tālāk. Lente, kas savulaik greznojusi arī latviešu strēlnieku asinīm pelnītos Jura krustus, diemžēl mūsdienās Ukrainā kļuvusi par atšķirības zīmi divās frontes pusēs karojošajiem. Pagāju malā un piesprausto simbolu noņēmu nost. Magadanā gan tajās maija dienās ar Georga lentītēm greznojās vai katrs trešais garāmgājējs. Taču neba jau katrs, kam tādas nebija, līdzīgi ES nostādnēm saprata notikumus Ukrainā. «Ē, iedod desmit rubļus aliņam!» tovakar nomaļākā pagalmā mani uzrunāja puisis trenūzenēs ar kapuces pusnosegtu seju. «Tā nu es tagad vilkšu ārā maku un skaitīšu tev desmit rubļus,» nodomāju. Gāju tālāk savu ceļu uz pilsētas centra pusi. Gandrīz lieki piebilst, ka naudas prasītājam nekādas atšķirības zīmes nebija piespraustas. Viņš bija tērpies tā, lai varētu pazust pūlī.
Centos iegūt ziņas par Vilcē dzimušo Annu Eduarda meitu Cīruli, kas pēc kara strādājusi par Magadanas universālveikala direktori. Magadanā viņa ieradās brīvprātīgi, sargājoties no padomju varas represijām, kādas viņai draudēja par zināmā mērā līdzīgu saimniecisko aktivitāti vācu laikā. Eduardovna, kā viņu Magadanā godājuši (tā varētu būt zināma atskaņa no «Kolimas cara» Eduarda Bērziņa vārda) braukusi arī apciemot radus. Tādās reizēs lašu ikrus ēduši karotēm. Tomēr pat paši vecākie Magadanas universālveikala darbinieki man nevarēja neko pateikt par kolēģiem, kuri šeit strādājuši pirms gadiem piecdesmit. Taču cilvēki centās palīdzēt. Uzņēmēja Irēna, kura teica, ka viņai pieder trīs veikali, un japāņu džipā mani veda pie kāda agrāko tirdzniecības darbinieku zinātāja, stāstīja par savas ģimenes hobiju – ceļošanu. Proti, 2013. gadā viņa ar vīru 4,7 litru dzinēja džipā no Magadanas caur Jakutiju aizbraukuši līdz Roka ragam Portugālē. «Cilvēki vienmēr ir neapmierināti. Bet tad, kad mēs izbraucām cauri visai Krievijai, mūs pārņēma tāds lepnums. Tāda milzu valsts, un vēl mēs gribam, lai, nepieliekot īpašus pūliņus, tajā viss būtu kārtībā!» sacīja Irēna. Vēl viņa piebilda, ka nesaprot, kā mazītiņās Eiropas valstis var Krieviju mācīt dzīvot. Ko es varēju pateikt pretī? Gan jau viņa arī zina, ka milzīgās Krievijas iekšzemes kopprodukts ir krietni mazāks nekā Vācijai vai Lielbritānijai, kam ar 4,7 litru džipu var izbraukt cauri vienā dienā, ka, rēķinot uz vienu valsts iedzīvotāju, šis iekšzemes kopprodukta rādītājs, esot zemai naftas cenai, ir mazāks nekā Latvijai. Diez vai tas uzņēmīgo Irēnu, kura gan nevarēja nosaukt nevienu pašai ticamu laikrakstu vai ziņu portālu, pārliecinātu, ka nevajag par zemu vērtēt Eiropu. Taču tad jau viņa pati pabeidza uz citas nots: «Domājām, ka varētu pat apbraukt apkārt pasaulei. Bet tad 2014. gadā sākās Ukraina, uzkāpa eiro. Ziniet, kāda ir noskaņa? Vienmēr gaidi kaut ko sliktu.» Irēnai zvanīja telefons, un, mēs, viegli pamādami viens otram, atvadījāmies. Atceroties savu interviju pilsētas domē nākamajā dienā, es Irēnai nenovēlētu, lai Magadanā sadarbībā ar kādu jaunu sadraudzības pilsētu Ķīnā taptu vēl viens tirdzniecības centrs. Jādomā, ka «sliktā gaidīšana» beigsies un viņa varēs ar auto aizceļot kaut līdz Skandināvijai.
Noiedams gar universālveikalu metrus simts, piepeši ieraudzīju uzrakstu «Redakcija». Gāju iekšā un nokļuvu zināmā šaurībā, kur top iknedēļas laikraksts «Vakara Magadana». Pēc «ne visai» intervijas «Magadanas pravdā» nedroši devu labas dienas un nokļuvu redakcijas sapulcē, kuras pirmā daļa bija veltīta jaunā redaktora Andreja Grišina 28 gadu dzimšanas dienai. Otrajā bija jāstāsta pa anekdotei. Iepriekš lūdzis neapvainoties, izstāstīju par diviem igauņiem, no kuriem viens skaļi priecājas, ka krievi Kosmosā aizlidojuši, bet otrs drūmi pārjautā – vai visi aizlidoja? Ātri viens radās savstarpēja uzticība, taču netrūka arī nelielu pārpratumu (tos atskārtu, kad izlasīju interviju ar sevi «Vakara Magadana» portālā). Tomēr ļoti jaukas bija divu atlikušo Magadanas vakaru sarunas ar Andreju un viņa draudzeni Kseniju. Jāpiebilst, ka laikraksta korespondents Aleksejs Garipovs man uzdāvināja arī savu dzejoļu krājumu «Novembra debesis».
Tai pašā vakarā Andrejs nedaudz iebuktētā automašīnā (vairāk nekā mēnesi ar kuģi no Japānas ceļo jaunais lukturis) mani aizveda uz jūras krastu pie krievu dziesminieka Vladimira Visocka pieminekļa (Visockis Magadanā ir apciemojis savu draugu). Viņš stāstīja par savu vectēvu jakutu, kurš brīvprātīgi aizgāja Otrajā pasaules karā un kura portretu viņš nesa «Nemirstīgo pulka» gājienā. Tur ejot, Andrejs domājis, vai tiešām priekšteču nopelni karā ir vienīgais, ar ko jaunā paaudze šodien var lepoties. Runāja Andrejs par savu Magadanas Ziemeļaustrumu Valsts universitāti, kur 2010. gadā Filoloģijas fakultātē iestājās 120 studentu, bet pērn – 16. Varbūt tiešām Magadana ar visu Kolimu ātri pārvēršas par tik vien kā tehniski domājošu reģionu, kur galu galā neviens (izņemot mazās ziemeļu tautas) vairs lāga nedzīvos, vien atbrauks paraust dabas bagātības – zeltu, sudrabu, volframu, naftu… Bet, kamēr vien ir cilvēki, kuri par to pārdzīvo, Magadana paliks arī garīgs centrs.
«Kurš Jelgavas domē atbild par sakariem ar Magadanu? Magadanas domē par sakariem ar Jelgavu atbildu es, Jurijs Kazetovs,» intervijā Magadanas pilsētas domē jautāja darbinieks, kas nodarbojas ar ledus skulptūru festivāliem un dažādām citām kultūras un sporta aktivitātēm. Taču, pārdomājot Magadanā redzēto, šķiet, diez vai mūsdienu mūzikas «popši» vai pat ledus skulptūras (tās Magadanā saglabājas manāmi ilgāk nekā Jelgavā) stiprinās 2006. gadā iedibinātās sadraudzības saites. Manuprāt, to stiprināšanai vajadzētu lielāku pievienoto vērtību. Visveiksmīgākais līdzšinējais Jelgavas–Magadanas projekts, kas īstenots ar «Kolima Baltija» vadītāja Andreja Ozola prātu, ir magadanieša Artjoma Stešanova sekmīgās studijas LLU. 2008. gadā LLU tika iedarbināta līdz tam neizmantotā atbalsta programma Krievijas latviešiem, un Artjoms, kas dzimis un audzis Magadanā, bet kuram mātes dzimtas saknes ir Latvijā (vecaistēvs bija vārdā Jānis), pabeidzis vidusskolu, 17 gadu vecumā ieradās Jelgavā un savu uzdevumu godam paveica. Tagad Artjoms jau ir maģistrs, strādā Jelgavā savā specialitāte, ir aktīvs sabiedriskā dzīvē, arī latviski runā lasa un raksta. Bet tas jau ir cits stāsts.
