Krokodila asaras, kuras lej firmas «Grej» direktors S.Soldatenoks («Zemgales Ziņas» 22.03.00.) var iežēlināt cilvēkus, kas nav lietas kursā par autofimas «prihvatizāciju».
Krokodila asaras, kuras lej firmas «Grej» direktors S.Soldatenoks («Zemgales Ziņas» 22.03.00.) var iežēlināt cilvēkus, kas nav lietas kursā par autofimas «prihvatizāciju». Es kā šīs firmas bijušais darbinieks, kas tai atdevis vairāk nekā 30 darba gadu, biju šīs afēras pirmais upuris. Mani atbrīvoja no darba, rupji pārkāpjot Darba likumdošanas kodeksu, par to, ka teicu, ko domāju. Ar firmas juristes Mišinas palīdzību tika safabricēta lieta un novirzīta «vajadzīgajā» gultnē. Pirmajā tiesas procesā tiesnese Baltā bija noskaņota objektīvi, ievērojot likumdošanu. Izbrīnu radīja viņas krasā nostājas maiņa otrajā tiesas sēdē: viņa nostājās kapitāla pusē. Kāpēc? To var tikai minēt.
Taču runa nav par mani, bet par nekaunīgi īstenoto «prihvatizāciju». Es iepazinos ar Domes revīzijas materiāliem, jo biju komisijas loceklis. Sākumā Soldatenoks par manu līdzdalību Revīzijas komisijas sastāvā nekādas pretenzijas neizrādīja, bet pēc pāris dienām pret manu līdzdalību tajā protestēja, baidoties, ka es varētu atklāt šo to viņam nevēlamu. Tas, ka tā ir afēra, manī neradīja nekādas šaubas, jo biju Privatizācijas komisijas priekšsēdētāja R.Vītoliņa un S.Soldatenoka draudzīgo attiecību liecinieks.
Pie tā, ka ekonomiskā situācija uzņēmumā pasliktinājās, nav vainīga Krievija, bet gan pats S.Soldatenoks. Tā vietā, lai pildītu punktus, kas ierakstīti biznesa plānā, viņš koncentrēja uzņēmuma darbu tikai uz starptautiskiem pārvadājumiem. Likteņa varā direktors pameta ritošo sastāvu – pašizgāzējus, kas varēja strādāt pilsētas interesēs neatkarīgi no krīzes Krievijā, piekabes, atstājot tās uz tukšām riepām utt.
Attiecībā uz alerģiju pret viņa uzvārdu… Kāda gan mīlestība pret viņu var būt, ja, pateicoties viņa darbībai, vairāk nekā 200 cilvēku tika izmesti aiz uzņēmuma vārtiem? Pat tos uzticamos «suņus», kuri kā klints stāvēja par viņa idejām, kuri pierunāja strādniekus parakstīties par bezalgas atvaļinājumu un kuri tagad tiesājas ar savu maizes devēju.
S.Soldatenoks 20 gadu strādā autotransporta jomā un vēl pirms privatizācijas viņš kā speciālists zināja, ka autotransports morāli un fiziski novecojis. Bet, ja zināja, kāpēc privatizēja? Varbūt ar to gribēja piesegt savus vecos darījumus transporta līdzekļu nelikumīgā pārdošanā? Par to ir Valsts kontroles revidentes Smiltnieces kundzes atzinums.
Par to, ka šis pilsonis būtu devis lielāku ieguldījumu nekā viens otrs no Revīzijas komisijas, es ļoti šaubos, jo viņš pats nogremdēja kādreiz zeļošo firmu, pārpumpējot līdzekļus jaunizveidotajā firmā «S.K.» (Soldatenoks, Kutumovs).
Ciniski skan S.Soldatenoka vārdi: «privatizāciju es sāku ar vienu domu – saglabāt kolektīvu». Izziņai: uzņēmumā, kas piederēja valstij, bija nodarbināti ap 800 cilvēku. Patlaban skaitās ap 10.
Pilsonis S.Soldatenoks ļoti apvainojies uz masu informācijas līdzekļiem, kas it kā grauj viņa godu un cieņu. Gribētos pajautāt – kādu godu? Vienā esmu vienisprātis ar autoru – spēka un enerģijas viņš patērējis daudz. Gribētos novēlēt saglabāt spēku un enerģiju cīņai par goda un cieņas aizstāvību, jo mūžīgi pilsētas vadība nebūs korumpēta. Nāks pie varas godīgi cilvēki, tad arī Soldatenokam būs vajadzīgi spēki, lai pierādītu savu «taisnīgumu».
Anatolijs Ļitvinovs,
bijušais autofirmas «Jelgava» darbinieks
