Kamēr handbola līdzjutēji pirmsjāņu noskaņās vēl pārsprieda Latvijas izlases dramatisko cīņu pret baltkrieviem un Valmierā pietrūkušo vienu punktu, lai kvalificētos pasaules čempionātam, izlases vīrs Ģirts Lilienfelds jau bija devies atpakaļ uz savu klubu «2000 Coburg» Vācijā, un mūsu saruna risinās e-pastā.
– Kopš kura gada esat prom, un cik bieži iznāk pabūt Latvijā?
Aizbraucu 2008. gada rudenī, un šī būs devītā sezona Vācijā. Latvijā parasti esmu pāris nedēļas vasarā, dažreiz ziemā uz Jauno gadu un izlases sabraukumos rudenī un pavasarī (ja nav traumu ). Pēdējos gados gan arī vasarā sanāk mazāk, jo vecākajam dēlam jūnijā vēl mācības skolā. Šogad pēc izlases spēlēm paliku vēl uz četrām dienām apciemot tuvākos un tad atkal atpakaļ pie ģimenes, kas nebrauca līdzi, jo no šā gada sieva sākusi šeit strādāt.
– Atgriežoties pie karjeras sākuma, – cik gadu vecumā un kur sākāt trenēties rokasbumbā?
Šķiet, tas bija 12 gadu vecumā, Dobelē pie Jura Savicka. Manam pirmajam trenerim ir liels nopelns, ka paliku handbolā, viņš ielika tiešām labus spēles pamatus un prata motivēt. Bet uz pirmo treniņu mani aizveda tēvs, būdams komandas spēļu piekritējs. Uzspēlēju arī basketbolu, un vienā komandā ar tēvu kļuvām par rajona čempioniem futbolā, taču handbols vienmēr bija priekšplānā. Iekļuvu 1982. gadā dzimušo Latvijas izlasē un vienugad pat ar 80. gadu izlasi spēlēju Eiropas čempionāta finālturnīrā Grieķijā. Kā jau teicu, Savickis bija labs treneris, pie viņa gaitas sākuši vairāki veiksmīgākie Dobeles handbolisti.
– Kad pievienojāties Dobeles pieaugušo komandai?
Laikam man bija 17–18 gadu, toreiz tā vēl saucās HK «Spodrība». Iepriekšējā sezonā dobelnieki bija uzvarējuši Latvijas čempionātā, man gan ar šo komandu par Latvijas čempionu kļūt neizdevās.
– Ar ko atmiņā palikusi 2004./2005. gada sezona Jelgavā (ja palikusi)?
Ar šauro un garo LLU Sporta nama zāli un spēli pret ASK, kurā bijām vadībā ar septiņiem vārtiem, tomēr beigās zaudējām. Tajā spēlē guvu vienīgos vārtus savā karjerā no deviņu metru brīvmetiena jau pēc puslaika beigām.
– Cik nepieciešams solis bija pāreja uz «ASK/AB.LV», un kā nonācāt līdz spēlēšanai Vācijā?
Solis uz ASK tajā laikā bija loģisks sportistiem ar potenciālu un vēlmi spēlēt augstāk par valsts čempionātu. Andris Gulbis pie sevis pulcēja labākos Latvijas handbolistus, tā bija vieta ar profesionālu treniņu režīmu un lielisku, darbaholisku treneri. Sākotnēji mans mērķis nebija spēlēt ārzemēs. Īsu brīdi pirms aizbraukšanas studēju, strādāju un trenējos, taču biju arī nodibinājis ģimeni, un mums bija piedzimis Marks. Šādā noslogotībā dzīvojot, es praktiski neredzēju savu dēlu, vispār reti biju mājās. Paralēli tam Latvijā iestājās ekonomiskā krīze un arī komandai nauda tika «nogriezta»… Sapratu, ja gribu uzturēt ģimeni, turpināt spēlēt handbolu un redzēt savu dēlu augam, ir jādodas uz ārzemēm… Tad pat ar Vācijā spēlējošā Edgara Švanka palīdzību nāca piedāvājums no Eizenahas…
– Kādas atšķirības jūs redzat «īstā» profesionāļu komandā?
Atšķirība ir pašā profesionālismā: tas ir darbs 24 stundas diennaktī – treniņi, atpūta, pareizs uzturs, fizioterapija, gatavošanās konkrētam pretiniekam. Tam visam ir liela nozīme, un par to jādomā visu laiku, ko spēlētāji, kas grib sevi parādīt un, iespējams, tikt vēl augstākā līmenī, arī ievēro. Tu nevari trīs reizes nedēļā atskriet pēc pamatdarba uz treniņu un cerēt uz lieliem sasniegumiem, ja vien neesi Dainis Krištopāns (lai gan arī viņš nevar)…
– Rokasbumba Vācijā un Latvijā – vai var salīdzināt?
Nevar. Spēle ir tā pati, bet līmenis pavisam cits, ne velti Vācijas 1. Bundeslīgu dēvē par spēcīgāko pasaulē… Latvijā tā ir amatieru līmenī, bet prieks, ka vispār vēl ir, jo visus resursus, gan materiālos, gan cilvēciskos, nosmeļ basketbols, hokejs, futbols…
– Līdzvērtīgo «mačošanos» ar Baltkrieviju par vietu PČ līdzjutēji atzina par jaunu pakāpi Latvijas handbola kvalitātē un popularitātē.
Par popularitāti milzīgs prieks, cerams, tā nenoplaks un dos kādu labumu Latvijas handbolam. Par kvalitāti – iespējams, bet patiesībā mums jāpateicas vienam pasaules līmeņa spēlētājam, kurš savu izcilo dotību dēļ ir spējīgs izlasei piedot tādu spēku. Bez Daiņa, domāju, būtu pavisam cits skats. Un divas labas spēles vien nevar pacelt visa sporta veida līmeni, pamats jābūvē daudz dziļāk un plašāk – jaunatne, vietējais čempionāts un daudzi spēlētāji profesionālos klubos…
– Sāpīgākā uzvara – tā tika novērtēts 28:26 iznākums Valmierā. Guvāt piecus vārtus un izdarījāt daudz vērtīga spēles gaitā, taču, kā teica Ivars Zariņš, prātā jau paliek tā pēdējā epizode… Vai tābrīža emocijas vēl dzīvas?
Diemžēl jā, pat vakar, guļot gultā, vēlreiz pārdomāju – kā būtu, ja būtu… Ļoti sāpīgi, bet neko jau mainīt vairs nevar – nekļūdās tikai tas, kas neko nedara. Ja mēs to būtu paveikuši, varētu teikt, ka esmu savā karjerā sasniedzis maksimālo, diemžēl pats ļāvu tam izslīdēt no rokām. Man tomēr ir jau 33, un nezinu, vai vēl būs tāda iespēja. Tomēr cenšos to pārveidot pozitīvā enerģijā, kas dos spēku mēģināt vēlreiz. Pirms tam domāju, ka tās būs manas pēdējās divas spēles izlasē, tagad vairs tā nesaku…
– «Tenax» jau trešo reizi Latvijas čempioni, ko teiksiet par savas pilsētas pašreizējo komandu?
Malači! Zinu, cik ļoti Dobelē mīl handbolu, tas viņiem nozīmē daudz un noteikti dod papildu spēku darboties tālāk. Nāk klāt arī jauni puiši, un potenciāls ir. Nezinu, cik daudziem no pašreizējās komandas ir vēlme spēlēt ārzemēs, bet tādai būtu jābūt. Un būtu jārada arī šādas iespējas, jāmeklē lielāki izaicinājumi. Vēlu viņiem veiksmi un gaišus prātus, kas radīs iespējas spert soļus uz priekšu…
– «2000 Coburg» iekļuvusi
1. Bundeslīgā, vai tas nozīmē arī izmaiņas sastāvā, treniņplānos? Kāda ir jūsu līdzšinējā statistika komandā?
Treniņplānos tas neko daudz nemainīs, sastāvā gan – ir aizgājuši četri spēlētāji, pieci nāks klāt. Skaidrs, ka nebūs viegli, jo noturēties tur ir vēl grūtāk nekā iekļūt… Šosezon guvu 66 vārtus. Komandai bija 40 spēles, es gan kādas 10–12 izlaidu īkšķa lūzuma dēļ. Nevarētu teikt, ka šī man bija veiksmīgākā sezona, iepriekš Eizenahā esmu guvis līdz 150 vārtiem, bet handbols ir komandas spēle, un iekļūšana pirmajā līgā ar klubu, kurš tur nekad nav bijis, ir milzīgs panākums, ar ko ļoti lepojos .
Noslēgusi 2015./2016. gada sezonu ar Latvijas čempionāta zelta medaļām, Zemgales reģionālā handbola kluba komanda «Tenax Dobele» pēc īsas atelpas šonedēļ atkal nāca kopā, lai trenera Sandra Veršakova vadībā gatavotos pārstāvēt Dobeles novadu Latvijas olimpiādes finālturnīrā Valmierā. Finālā spēlēs arī novada dāmu komanda ar Latvijas sieviešu virslīgas bronzas medaļniecēm «REIR Dobele» handbolistēm sastāvā.
«Atlases turnīra apakšgrupu pirmo vietu ieguvēji sāks ar otro kārtu, tas ir, pusfinālu. Sestdien pulksten 15 mums pretī nāks Ludzas un Rīgas spēles uzvarētāji, domāju, tas jau būs fināla cienīgs mačs,» paredz Dobeles vīru komandas atjaunotājs 90. gadu sākumā, vēlāk treneris un tagad tās priekšnieks Ivars Zariņš.
Čempionu «kanti» turēs Ansis Bilkštis, Ēriks Blūms, Renāts Hovratovičs, Uldis Jansons, Intars Jomants, Nils Kreicbergs, Kristaps Krivmanis, Ivars Lācis, Elvijs Lazda, Toms Lielais, Nils Aivis Miķelsons, Ņikita Pančenko, kā arī Latvijas izlases vīri Andis Ērmanis un Egils Politers. «Emīls Kurzemnieks, Aleksandrs Krastiņš un Gints Grandbergs ārstē traumas un varētu būt atpakaļ komandā decembrī, kad esam uzaicināti uz spēcīgu starptautisku turnīru Holandē,» pastāsta I.Zariņš.
Grūti paredzēt, vai līdz Valmierai aizbrauks arī dobelnieku līdzjutēji, taču skatītāju pilnā zāle pašmāju mačos komandas priekšniekam ļauj spriest, ka «Zemgalē rokasbumba, ko spēlē tērvetnieki, aucenieki, dobelnieki un citi apkārtējie puikas, ir sporta veids numur viens».
Līdzīgās domās ir E.Politers, kas no septiņu gadu vecuma iepazinis handbolu Aucē, pēc tam turpinājis spēlēt Dobelē, no 10. klases skolojies Murjāņu Sporta ģimnāzijā, bet nu jau ceturto gadu ar Sporta pedagoģijas akadēmijā iegūtu diplomu liek lietā savas praktiskās un teorētiskās zināšanas, trenējot un aizvedot arī līdz Latvijas čempionāta medaļām zēnu grupas Dobeles Sporta skolā. «Skolas gados gribēja mani aizvilināt uz basketbolu, dziedāju arī Auces popgrupā «Sienāzēni», bet tagad dziedam ar puikām, braucot mājās ar kārtējo uzvaru,» smaida Egils.
Zēnus, viņaprāt, motivē arī lielās «Tenax» komandas panākumi, kuriem ir iespēja sekot klātienē. Pats savai augsmei savukārt par nozīmīgām atzīst 22 valsts izlasē aizvadītās spēles. «Pēdējā, iznākdams uz maiņu, centos par visiem simts procentiem aizstāt laukumā Ingaru Dudi, ļaujot viņam atpūsties. Nopelnīju arī divus soda metienus,» Egils teic, ka nesauktu sevi par pieredzējušu izlases spēlētāju, taču ir gandarīts, ka pēdējos divos gados viņa loma esot augusi.
