Tūlīt klāt jūlijs – atvaļinājumu laiks. Iespējams, viens otrs meklēs kādu grāmatu rimtākiem vasaras vakariem vai drūmākiem lietus rītiem. Šī noteikti noderēs, jo itin labi atbilst žanram «atvaļinājuma literatūra», ja tāds būtu ieviests. Un kādas tik gan nav mūsu vasaras – margrietiņu vasara, tomātu un gurķu burku vasara, pērkonu, rožu, mākoņu un arī «Melleņu vasara»! Tieši tā amerikāņu rakstniece Mērija Simses nosaukusi savu romānu, kura pirmajā lapā tiešām ir vienkārša, bet kārdinoša melleņu kēksiņa recepte.Tā nav rokasgrāmata kulināriem vai ogotājiem, bet nosaukumā nav arī jāmeklē kāda dziļa simboliska jēga. Ir jāļaujas melleņu kēksiņu garšai, mazpilsētas smaržām, noskaņām un tās iemītnieku savdabīgajai dzīves uztverei, kā arī ķircinošām un reizēm kaitinošām nejaušībām, kurās nonāk romāna varone.
Visu notikumu aizsākums ir nesen mirušās vecmāmiņas vēstule, kas Elenai, jaunai lielpilsētas juristei, kuru Ņujorkā gaida viņas līgavainis – tikpat jauns un veiksmīgs jurists –, jānogādā omītes jaunības dienu mazpilsētas mīlestībai. Tikpat svarīgs ir arī kāds satrunējis dēlis laivu piestātnē, kas galveno varoni iemet saltajos okeāna līča ūdeņos, no kuriem viņu laimīgā kārtā izglābj kāds jauns vīrietis. Te nu nav ieteicams saviebties viszinīgā smīnā, sak, kārtējais sentimentālais amerikāņu mīlas stāsts, jo autore ar gaumīgu ironijas devu un asprātīgiem situāciju komentāriem ļauj kopā ar Elenu izzināt pārsteidzošus pagātnes līkločus un iepīties dažkārt visai pārgalvīgos tagadnes notikumos. Vai mēs tā īsti pazīstam savus tuvākos cilvēkus? Varbūt vienkārši esam pieņēmuši, ka viņi ir tādi, kādus mēs esam savā prātā iedomājušies, bet, kad atklājas kaut kas mūsu priekšstatam neatbilstošs, nu nekādi negribam tam noticēt. Diez vai kāds spēs iedomāties, ka viņa vecmāmiņa bijusi talantīga gleznotāja, ja nav redzējis nevienu viņas gleznu. Kā jau dzīvē mēdz būt – nekas nav tik vienkārši, kā izskatās.
«Melleņu vasaras» autore Mērija Simses pati ir strādājusi gan par žurnālisti, gan arī ieguvusi juristes izglītību, viņai patīk fotografēt, tāpēc mazpilsētas Bīkonas vide, varoņu portreti, melleņu lauki un citas dabas ainas tvertas un raksturotas ar niansētu fotogrāfa skatu. Savā romānā autorei, kas ir vērīga stāstniece, izdevies izvairīties no salkanas banalitātes, ņipri risinot notikumu virkni un ik pa laikam tajā iesienot kādu sarežģījuma mezgliņu, kas spēj noturēt lasītāja interesi.
Droši lieciet grāmatu ceļa somā vai vienkārši tāpat brīvo brīžu tuvumā, jo varēsiet salīdzināt savus atvaļinājuma piedzīvojumus ar Elenas negaidītajiem atklājumiem vecmāmiņas un arī pašu dzīvē. Ļoti iespējams, ka arī jums radīsies vēlme atšķetināt kādu noslēpumu vai ļauties ņiprākam dzīves pagriezienam. Diez kuram būs interesantāk un košāk? «Melleņu vasara» varētu būt viena garda odziņa jūsu vasaras groziņā.
