Nav grūti šo Reiņa Kaudzītes izteikumu attiecināt uz cilvēka mūžu. Bet vai to vienmēr ir tik viegli piepildīt?
Nav grūti šo Reiņa Kaudzītes izteikumu attiecināt uz cilvēka mūžu. Bet vai to vienmēr ir tik viegli piepildīt?
Vecums ir relatīvs jēdziens, saistīts ar to, kā mēs jūtamies. Dažs visu mūžu juties vecs un noguris, savukārt cits ar sirmiem matiem vēl steidz nodoties dažādām trakulībām. Svarīgi ir, kā mēs spējam sadzīvot ar savu gadu skaitu – vai tas mūs šokē un izraisa vēlmi noslēpt patieso vecumu, vai varbūt vieš optimismu, ka dzīve vēl tikai sāksies – pēc gada vai pieciem? Varbūt spējam savus gadus pieņemt un saskatīt pagātnes notikumu virkni, kas mūs ir bagātinājusi, mācījusi un atvedusi līdz šodienai. Jebkurš dzīves sākums sniedz izjūtu par bezgalīgi daudz iespējām; brieduma gadi saistās ar darbu, sasniegumiem, karjeru, bērnu audzināšanu. Un tad nāk mūža novakare, kam piederas miers un atpūta.
Pusmūža krīze
Apmēram 60 gadu vecums varētu būt robeža, kas cilvēkam gadu ritējumā liek it kā apstāties un atskatīties uz dzīvi kā jau lielā mērā pagājušu. Vienam šo posmu ievada bērnu apprecēšanās un aiziešana no vecāku mājām, citam –pensija vai kāda slimība, kas uzliek savus ierobežojumus. Cilvēks visu mūžu ir strādājis, mēģinājis kaut ko sasniegt, audzinājis bērnus – bijis aizņemts un nodarbināts. Un nu viņš pamana, ka apkārtēja pasaule ir mainījusies. Jaunatne kļuvusi citāda, nesaprotama, bieži vien tā var likties pārāk skaļa, agresīva un biedējoša. Arī sabiedriskā un politiski ekonomiskā situācija vairs nav tā pati. Par ikdienu kļuvuši dažādi tehnikas sasniegumi. Tas viss var mulsināt un izraisīt apjukumu. Veidojas krīzes situācija. Vai manas personīgās vērtības, spējas vēl kaut ko nozīmē? Krīzes atrisināšanas atslēga ir pārmaiņas. Jebkuram cilvēkam paveras divas iespējas – likt lietā savas radošās spējas, pieņemt jauno kā no sevis neatkarīgu un neizbēgamu un mainīties līdzi laikam vai atteikties sevī kaut ko mainīt, noraidīt jauno kā nesaprotamu un nepieņemamu, nopelt to un norobežoties savā pasaulē, kas sniedz drošības ilūziju. Izvēle, pa kuru ceļu iet, bieži vien ir neapzināta un lielā mērā atkarīga no līdzšinējās dzīves. Personības bagātība, vienreizīgums un radošās spējas ir avots, kur iespējams smelties spēkus, kad šķiet, ka nekas vairs nav palicis.
Trīsbērnu māte ar depresiju
Ilustrācijai jaukas un gādīgas sievietes dzīvesstāsts. Viņa apprecējās 18 gadu vecumā tūlīt pēc vidusskolas beigšanas. Pēc gadu ilgām studijām piedzima pirmais bērniņš, pēc diviem gadiem – otrs un vēl pēc trim – trešais. Kad jaunākais dēls četru gadu vecumā sāka iet bērnudārzā, sievietei bija 28 gadi un viņa sāka strādāt kādā valsts uzņēmumā par grāmatveža palīdzi. Viņa nebija pabeigusi augstskolu, par karjeru nedomāja, jo trīs bērni un māja ar dārzu paņēma gandrīz visu laiku. Pie psihoterapeita šī kundze vērsās 52 gadu vecumā – pēc jaunākā dēla kāzām bija sākusies depresija. Bērni bija atstājuši vecāku mājas. Visiem bija savas dzīves, kurās viņa nevēlējās iejaukties, arī darbs nesniedza gandarījumu. Sieviete jutās atsvešinājusies no vīra un šaubījās, vai pēc bērnu piedzimšanas viņi vispār ir jutušies tuvi. Sākot laulības dzīvi, viņai nebija patstāvīgas dzīves pieredzes, nebija laika saprast, kas viņa īsti ir, kas viņu interesē un ko viņa vēlētos savā dzīvē darīt – viņas personiskā identitāte tā arī paliks līdz galam neizveidojusies. Gādājot par ģimenes locekļu vajadzībām, sievietei neatlika laika ne pašai sev, ne attiecībām ar vīru. Pēc bērnu aiziešanas pazuda daudzās rūpes, un nu beidzot it kā būtu iespēja piepildīt savas vēlmes – lasīt, izglītoties, pavadīt laiku ar draudzenēm vai darīt jebko citu. Taču viņu pārņēma tukšuma un bezcerības sajūta. Neveltīt sevi citiem – tas bija pārāk neierasti. Sieviete atguva dzīvesprieku pēc vairākām psihoterapeitiskām sesijām, spējot pieņemt domu, ka nav nemaz tik slikti dzīvot sev. Turklāt viņa atrada nodarbošanos kādā sabiedriskā organizācijā. Uzlabojās attiecības arī ar vīru.
Vecumposms pēc 60
Pēc aiziešanas pensijā dzīve paveras citāda – savu laiku prasa rūpes par veselību, pamazām jāsamierinās ar domu, ka spēka paliek arvien mazāk. Ir jau nostiprinājušies stabili sadzīves ieradumi, ir vairāk brīva laika, ko varētu izmantot intelektuālās enerģijas paaugstināšanai. Šai periodā nereti rodas jauns skatījums uz lietām, uz dzīvi, un tas liecina par neizsīkstošām radošām iespējām jebkurā vecumā. Cilvēks pārdomā un izvērtē savu mūžu. Patīkami, ja nekas nav jānožēlo, ja nav palaistas garām iespējas, nemoka šaubas un vainas apziņa par kādu pagātnes notikumu. Taču daudz biežāk cilvēks it kā no malas skaidri ierauga pieļautās kļūdas, sāk apjaust, ka dažreiz nav rīkojies pareizi. Bieži šīs domas pavada mokoša nožēla un skumjas, ka neko nav iespējams mainīt. Raugoties uz savu tuvinieku, bērnu dzīvi, gribas dot padomus, pasargāt viņus no līdzīgām situācijām. Šis ir grūts un mokošs posms, bet, izejot tam cauri, var sasniegt nākamo pakāpienu – savas dzīves akceptēšanu, pieņemšanu. Izejot caur šaubām, nožēlu un bēdām, nāk apjauta, ka viss noticis tā, kā ir noticis, ka bijušas kļūdas, kuras vairs nevar padarīt par nebijušām, un atliek tās pieņemt. Cilvēks ir ieguvis introspekciju – spēju ielūkoties sevī, savā dzīvē, aplūkot to kopsakarībās un pieņemt gan labo, gan slikto, kas ir bagātinājis viņa mūžu. Cilvēks spēj pieņemt galarezultātu – to, kur viņš pašlaik ir, – un justies labi, kaut gan ir daudzi «bet». Šajā brīdī viņš arī saprot, ka katrs dzīvē pieļauj kļūdas, mācās no tām, un viņš vairs nejūt atbildību pasargāt citus. Nu tad var spert arī nākamo soli – attīstīt savu skatījumu uz nāvi. Jaunietim liekas, ka viņa dzīve ir bezgalīga, un arī spēka gados domas par nāvi ir reti viesi, kļūstot vecākam, tās nāk prātā arvien biežāk, izraisot gan šausmas, gan bailes, gan šaubas un neziņu, varbūt arī ilgas pēc atvieglojuma no ciešanām, līdz galu galā tās ir iespējams pieņemt un integrēt personībā. Kā teikts Bībelē: «Savs laiks ir ko meklēt, un savs laiks ir ko pazaudēt; savs laiks ir ko glabāt, un savs laiks ko galīgi atmest. Savs laiks ir paredzēts, kad mīlēt un savs laiks, kad nīst; savs laiks karam un savs laiks mieram. Savs laiks ir piedzimt, savs laiks mirt.» (Sal.māc.3:6,8,2a.)
Ļoti liels vecums
Vecumā pēc 75 gadiem dzīve nav iedomājama bez tuvinieku vai sociālo dienestu atbalsta. Kādas jūtas tas izraisa? Vai bažas par nākotni, kas apdraud ar vēl lielāku nespēku un atkarību, šaubas, vai var uzticēties, kaunu un neērtības sajūtu par savu nevarību, kas nereti tiek slēpta aiz agresīvas komandēšanas vai vispārējas neapmierinātības maskas? Vai arī uzticēšanos un paļāvību, ticību sev un citiem.
Izeja no strupceļa
Ir ļoti grūti skatīties uz mūsu vecajiem cilvēkiem, kuriem bieži jādzīvo nabadzībā un trūkumā, kuriem ir liegtas daudzas iespējas ārstēties, atpūsties, ceļot un pilnveidot sevi. Daudzu emocionālo dzīvi raksturo izmisums un bezcerība, nicinājums pret sevi. Arī depresiju īpatsvars šai vecumgrupā ir augsts, un daudz vēl ir cilvēku, kas dažādu iemeslu dēļ nemaz nenokļūst mediķu uzmanības lokā. Nereti viņu skatījums uz sevi, savu dzīvi, uz pasauli ir izkropļots – viņi redz tikai slikto, vaino sevi vai arī nelabvēlīgos apstākļus, cieš nožēlu par notikušo. Tas viss ir ļoti saprotami, un šķiet loģiski, ka pēc pūliņu pilnas dzīves šādas vecumdienas iedveš bezcerību. Taču arī no šā stāvokļa var atrast izeju. Nav iespējams pagriezt atpakaļ dzīvi, bet var mainīt kaut ko citu – sevi, savu skatījumu. Tā ir izeja no strupceļa, un to var atrast vienatnē, kopā ar tuviniekiem vai psihoterapeitu.
Kā ikviens vecumposms, arī dzīves nogale nāk ar saviem attīstības uzdevumiem, ar tai raksturīgām problēmām. Un tikt ar to galā nav ne vieglāk, ne grūtāk kā paveikt visu citu dzīvē – pirmo reizi palikt bez mammas, iegūt draugus skolā, pirmo reizi noskūpstīt meiteni, ierasties uz darbā pieņemšanas interviju prestižā kompānijā, dzemdēt bērnu un vēlāk palaist viņu dzīvē, zinot, ka nav iespējams stāvēt blakus un pasargāt no tā, kas notiks, saprast, ka nav iespējams vienmēr visiem izdarīt pa prātam un vēl daudz ko citu. Un tomēr ir vērts mēģināt iegūt mieru un harmoniju vecumdienās, pārliecību, ka dzīve ir bijusi nozīmīga, pieņemt to, ko izdevies sasniegt, un arī to, kas nav iznācis.
