Noslēdzot piecos turpinājumos «Zemgales Ziņās» publicēto aprakstu «Biznesklasē pa aizrestoto ešelonu pēdām» par piedzīvojumiem Krievijas Tālajos Austrumos – Jelgavas sadraudzības pilsētā Magadanā un tās apgabalā –, vēl man atliek stāsts par piedzīvoto vairāk nekā desmit tūkstošu kilometru garajā atceļā. Tajā man radās iespēja izmest līkumu no Habarovskas līdz Klusā okeāna ostai Sovetskajai Gavaņai, kur pēc kara pusotru gadu lēģerī kopā ar likteņa biedriem latviešu leģionāriem bija mans tēvs – Jelgavā pazīstamais mūziķis Jūlijs Grūtups.
Kā jau minēju, Krievijas Tālo Austrumu ceļojumā pavadīju 78 gadus veco rīdzinieku Juriju Kotovu, kurš bērnībā kara laikā bija pārcietis Ļeņingradas blokādi, un tādēļ Krievijas lidsabiedrība «Aeroflot» reizi gadā viņam piedāvā kopā ar pavadoni veikt bezmaksas ceļojumu jebkurā savā maršrutā Krievijā. Jau trešo gadu Jurijs par lidojuma galapunktu izvēlējās Magadanu, kuras apgabalā piecus gadus apcietinājumā atradās viņa tēvs.
Habarovska cenšas būt eiropeiska
Pēc astoņām Magadanā un tās apgabalā pavadītajām dienām 12. maija pēcpusdienā ielidojām Habarovskā. Nobraukuši divas pieturas ar gadus četrdesmit vecu trolejbusu, iekārtojāmies lidostai tuvākajā viesnīcā. Tālākais septiņarpus stundu lidojums uz Maskavu bija paredzēts 16. maijā. Līdz tam Jurijs vēlējās apskatīt Habarovsku, kas ir gandrīz Rīgas lieluma pilsēta Amūras krastā. Šai pilsētā atrodas divarpus kilometru garais 1916. gadā uzbūvētais dzelzceļa tilts pār Amūru. Loģiski sanāk, ka 1920. gadā pa to braukuši Pētera Dardzāna komandētie Imantas un Troickas latviešu strēlnieku pulki, kas, kopā ar sabiedrotajiem frančiem un čehiem ar kaujām virzoties pa Transsibīrijas maģistrāli, nokļuva Vladivostokā. Tālāk latviešu strēlnieki ar angļu tvaikoni «Voroņež», apbraucot apkārt puspasaulei, atgriezās Rīgā. Taču nekādas liecības par Habarovsku, kas gan tajā laikā bija desmit reižu mazāka, savā autobiogrāfiskajā grāmatā «Dieva plaukstā» Pēteris Dardzāns nav atstājis. Komunistisko represiju laikos šai pilsētai caurbraukuši tūkstošiem latviešu, kas bija izsūtīti uz Krievijas Tālajiem Austrumiem. Habarovska nav sveša arī padomju laikus piedzīvojušajiem latviešu puišiem, kas divus vai pat trīs savas dzīves gadus atdeva obligātajam karadienestam. No Habarovskas novadpētniecības muzeja apmeklējuma atmiņā palika nedaudz apzāģētais lēģera sargtornis, ko atraduši un muzejam nodevuši ģeologi, kā arī izkārtne, ka pēc dažām dienām notiks Eiropas muzeju nakts pasākums.
Savukārt cita izkārtne pie Habarovskas pasažieru ostas ietvēra piedāvājumu par 40 eiro (visas uzrādītās naudas summas pārrēķinātas pēc 2016. gada maija rubļa kursa) doties divu dienu ceļojumā ar kuģi pa Amūru uz Ķīnu. Biļešu pārdevēja, kuras birojs atradās pārvietojamā konteinerā (līdzās esošā piecdesmitajos gados neoklasicisma stilā celtā lielā pasažieru stacijas ēka bija «neapdzīvota»), paskaidroja, ka kuģis iet uz Ķīnas pilsētiņu Fuaņu, kas ir ievērojami mazāka par Habarovsku. Taču Amūras viļņi un 15 metru sekundē plūstošais maigais dienvidu vējš šo piedāvājumu atcēla pat tādam gadījumam, ja Ķīnas konsuls izrādītos ļoti laipnīgs un nekavējoties man piešķirtu vīzu (Krievijas pilsoņiem šis kuģojums ir bezvīzu režīmā). Pārsvarā šajos Fuaņas reisos dodas «maisinieki» – sīktirgotāji.
Autobuss izrādījās pats piemērotākais
Tad arī beidzot, stāvot Amūras krastā, sapratu, ka tagad nav ne par dārgu, ne par tālu izlaist no Habarovskas 1200 kilometru «līkumu» (rēķinot ceļu turp un atpakaļ) uz sava tēva gūstekņu nometnes vietu Sovetskajā Gavaņā. Tiesa, Magadanā man bija izdevība uzlūkot tā paša Klusā okeāna tāli, kuru 1945. un 1946. gadā bija redzējis mans tēvs. Bet varbūt tomēr kaut ko var atrast Sovetkajā Gavaņā, kur 1945. un 1946. gadā tēvam bija ļauts izveidot džeza orķestri? Par tā sniegumu stāsta izgriezums no 1946. gada 8. novembrī nodrukātās avīzes «Morskoi dozor» («Jūras sardze»). Tur bija minēts, ka šis lieliski saskanīgais, virtuozais orķestris viegli tika galā ne vien ar Štrausu vai Kalmanu, bet arī ar Čaikovski, Rimski-Korsakovu, Listu un Šūbertu. Kaut neviens no orķestra mūziķiem, ne arī diriģents nebija nosaukts vārdā (viņi taču bija ieslodzītie), tēvs šo avīzes izgriezumu, kā arī divas orķestra fotogrāfijas bija glabājis visu mūžu. Sēdos trolejbusā un, nogurumā klanoties, laidu uz lidostu, kur atradās arī vilcienu un autobusu kases. Trolejbusa kasieris norūpējies apjautājās, vai piemidzis nepabraukšu garām savai pieturai. Atbildēju, ka braucu līdz galam – uz lidostu, kur nopirku autobusa biļeti. Ripojot caur Usūrijas mežiem, tas reisā pavadīja divpadsmit stundu. Turklāt iebrauca Sovetskajā Gavaņā agrā rītā, bet izbrauca vakarā. Dobeles lieluma pilsētas apskatei atlika stundas desmit.
Ar «turp – atpakaļ» autobusa biļetēm kabatā atgriezos viesnīcā. Skaidroju administratorei, kādēļ man no trīsvietīgā numuriņa uz divām diennaktīm būtu jāizrakstās. Sarunu dzirdēja blakus viņai sēdošais vīrs ap gadiem sešdesmit ar vācisku uzvārdu. Viņš atskārta, ka Sovetskajā Gavaņā tam ir sens paziņa, kam uzreiz tika piezvanīts. Tā noskaidroju, ka turienes kultūras nams būvēts piecdesmitajos gados, tātad tēva orķestris tur nav spēlējis. Taču manos papīros iegūla viesnīcnieces izrakstīta lapiņa ar kāda inteliģenta Sovetskajas Gavaņas iedzīvotāja telefonu. Dodoties uz pilnīgi svešu vietu, tas tomēr bija kaut kas.
Pēc iepriekšējas norunas Jurijam Kotovam atstājot lielo čemodānu, 13. maija vakarā ar vieglo pleca somu devos uz tālbraucēju autobusu pieturu, kas atradās blakus lidostai un trolejbusu galapunktam. Tur stāvēja cilvēku desmit, pārsvarā savās domās iegrimuši vīri. Apjautājos, vai tiešām esmu vajadzīgajā vietā. Dienvidkorejā ražotie tālsatiksmes autobusi pienāca uzreiz divi. Iekāpu nepareizajā – tādā, kurš brauca uz Komsomoļsku pie Amūras. Labi, ka biļeti biju jau kasē nopircis, tādēļ šoferis, kurš arī kontrolēja iekšā kāpējus, tūlīt kļūdu pamanīja. Laikus pārsēdies otrajā autobusā, biju liecinieks interesantai situācijai. Šoferis zvanīja pasažierim, kura vieta palika tukša, un skaidroja, kur viņš palicis. Radās iespaids, ka Tālajos Austrumos krievi pret sabiedrisko transportu izturas ļoti nopietni. To arī var saprast, jo apdzīvoto vietu maz, bet attālumi lieli.
Īpašā viesa statusā
Sovetskajas Gavaņas jeb, kā turienieši saka, Sovgavaņas autobuss, izbraucis no piepilsētas ciemu zonas, turpināja ceļu tumšajā taigā. Taču, tāpat kā uz Kolimas trases Magadanas apgabalā, apmēram pēc trīssimt kilometriem autobuss apstājās «oāzē», kas saucas Polovinka (Pusīte). Droši tas bija apmēram pusceļš. Polovinkā atradās gan ēdnīca, gan sabiedriskā tualete, turpat blakus autostāvlaukumam tecēja strauts Studjonijs (Vēsais). Tumsā stāvot pie autobusa, nolēmu uzrunāt pareizticīgo mācītāju, kurš arī bija šī reisa pasažieris. Jāpiebilst, ka jau Habarovskā, pamanot autobusā garīdznieku, jutos mierīgāk. Sarunas tonis izvērsās labvēlīgs. Manu braucienu uz tēva ieslodzījuma vietu Svētais tēvs atzina par labu esam. «Es arī braucu līdz Sovetskajai Gavaņai un jums palīdzēšu,» piebilda mācītājs Savatijs.
Agra rīta gaismā autobuss iebrauca Sovgavaņas priekšpilsētā Vaņino, kur izkāpa lielākā daļa pasažieru. Redzēju kuģus un vilcienus, ar kuriem tika vestas ogles. Veikalu un kafejnīcu izkārtnēs parādījās vārds «okeāns». Mazu brīdi no autobusa loga pavīdēja skats uz pašu Sovgavaņas līci un Tatāru šaurumu, kas atdala kontinentu no Sahalīnas salas. Habarovska maija vidū zaļoja un, pēc siltā lietus trotuāra peļķēs mocīdamās, lodāja sliekas, bet Sovgavaņas pusē koki bija kaili. Tas tādēļ, ka maijā vēl aukstā (bet novembrī vēl siltā) Ohotskas jūra, kas apskalo Sahalīnas salas ziemeļu galu, šajā reģionā veido klimata korekcijas. Sākumā mācītājs man mēģināja iestāstīt, kurā pieturā vajadzētu kāpt ārā, lai nokļūtu viesnīcā. Taču tad viņu pārliecināju, ka man jāizkāpj galapunktā, kur būtu drošāk iekāpt vakarā pirms atpakaļceļa. Galu galā mēs izkāpām kopā, un mācītājs, piepeši izlēmis, mani iepazīstināja ar savu palīgu Jevgeņiju Volčenkovu. Mācītājs aicināja sēsties viņa nelielajā japāņu automašīnā ar piebildi, ka palīgs centīsies palīdzēt atrast kaut ko no tā, kas saistās ar manu tēvu. Tad Jevgeņijs teica vārdus, kas, šķiet, paliks atmiņā visu mūžu: «Jūsu stāsts par šo orķestri man nav svešs. Esmu dzirdējis to no saviem vecākiem.» Jevgeņijs minēja, ka turpat Sovgavaņā 1950. gadā ir dzimis. Otrā pasaules kara beigās viņa tēvs mēnesi karojis Sahalīnā pret japāņiem. Mēs abi tādēļ piegājām pie pieminekļa karā kritušajiem krievu karavīriem. Jevgeņijs stāstīja ģimenes leģendu, ka vecāmāte visu dēla prombūtnes laiku, kas bija apmēram mēnesis, lūgusies. Tēvs no kaujām Sahalīnas salā atgriezies dzīvs. Jevgeņija vecākais dēls bija nošauts kādās kriminālās sadursmēs, bet jaunākais dzīvoja lauku īpašumā apmēram 25 kilometrus no pilsētas. Piepeši iezvanījās telefons. «Tu izliec tiem priekšā eļļainas lupatas. Tad šie aizvāksies,» pikti jaunāko dēlu izrīkoja Jevgeņijs. Es pareizi biju sapratis, ka runāts tiek par lāčiem, kuri pavasarī kārtējo reizi apstājuši ģimenes lauku saimniecību. Usūrijas taigā dzīvo arī tīģeri. To gan atšķirībā no lāčiem palicis ļoti maz.
Nesteidzas kļūt par Imperatora Gavaņu
Piebraucām pie viesnīcas – diezgan parastas kopmītņu tipa piestāvu mājas, kas astoņdesmitajos gados bijusi pilsētas triecienceltne. Viesnīcniece, uzzinot, ka esmu ārzemnieks, Jevgeņija domāto nelielas atpūtas vietu man atteica, piebilstot, ka varot uznākt pārbaude. Es par to nebēdāju, jo nebiju taču noskaņots atpūsties, bet gan vairāk iepazīt Sovgavaņu. Runājot par padomisko pilsētas nosaukumu, Jevģenijs atzina, ka ir bijušas runas, ka tas īsti neatbilst mūsdienu garam. Taču, viņaprāt, nosaukuma maiņa nav nemaz tik lēta un par to sabiedrībā nav plaši diskutēts.
Pilsētas sākotnējais nosaukums ir Imperatora Gavaņa. Būtībā tas ir divus kilometrus plats, 11 kilometru garš un 20 metru dziļš Klusā okeāna līcis. Ļoti piemērots ostas ierīkošanai. Izsenis šajā apkaimē dzīvoja mazas ziemeļu tautas, kurām nav savas valsts. 1853. gadā krievu kara jūrnieks Amūras ekspedīciju vadītājs un Sahalīnas pētnieks Nikolajs Bošņaks to pasludināja par Krievijas impērijas īpašumu. Jevgeņijs stāstīja, ka padomju laikos Sovgavaņā bija domāts attīstīt kuģu būvi, izvērst arī militārās bāzes. Pilsētas iedzīvotāju skaitam vajadzēja augt gandrīz desmitkārt, taču šie plāni netika īstenoti. Kara jūrniekus mūsdienās Sovgavaņā neredz, kaut padomju laikā to tur bija daudz.
Mūzika bija stiprinājums
Kopā ar jaunuzceltās, bet vēl nepabeigtās pareizticīgo baznīcas sargu pabrokastoju, un tad mācītājs mani aicināja teikt nelielu uzrunu draudzei, kas bija sapulcējusies uz rīta dievkalpojumu. Pateicos par laipno uzņemšanu un arī par to, ka šeit savas dzīves grūtākajos gados izdzīvoja mans tēvs.
Vēl man tika sarīkota jauka tikšanās pilsētas muzejā, kas nosaukts Sovetskajas Gavaņas līča atklājēja Nikolaja Bošņaka vārdā. «Vai jūs tomēr varat pierādīt, ka fotogrāfijas ar jūsu tēva orķestri ir uzņemtas Sovetskajā Gavaņā?» jautāja muzeja direktore Natālija Vlaha. Diemžēl neapgāžamu pierādījumu man nebija. Muzejā nebija ziņu par minēto avīzi «Morskoj dozor», kurā bija raksts par Jūlija Grūtupa vadīto džeza orķestri. Taču divi šajā rakstā minētie vārdi «stroika pjatisot» (piecsimtā būve) sovgavaņiešiem bija nepārprotams vietējās ieslodzīto nometnes apzīmējums. Vietējās novadpētnieku biedrības vadītājam Aleksandram Sesjolkinam bija doma, ka lielākai skaidrībai vajadzētu sazināties ar kolēģiem Vladivostokā.
2013. gadā atklājot Jelgavas Mūzikas skolas pedagoģes Dzintras Šleijas grāmatu «Pedagogs Jūlijs Grūtups. Pūšaminstrumentu spēles metodika» (tā veidota, par pamatu ņemot autores bakalaura darbu Latvijas Mūzikas akadēmijā), viņa dēls advokāts Andris Grūtups izteica domu, ka tēva džeza orķestris Sovetskajā Gavaņā bija otrais visā Padomju Savienībā (pirmo trīsdesmito gadu beigās Krievijā izveidoja no Polijas ieceļojušais trompetists un vēlākais Magadanas trimdinieks Edijs Rozners). Ļoti drīz pēc kara Kremlis džezu aizliedza. Taču tajā īsajā nosacītās vaļas brīdī, kad Padomju Savienība un ASV vēl bija kara sabiedrotie, mūziķiem bija iespēja spēlēt šo dzīvīgo džeza mūziku. No septiņdesmitajiem gadiem atceros, ka reiz tēvs stāstīja par, šķiet, 1946. gada Jaungada sarīkojumiem Sovetskajā Gavaņā, kad viņš orķestrī bija iestudējis popuriju ar kristīgo dziesmu motīviem. «Domāju, administrācija to uztvēra kā vienkārši skaistu mūziku, bet tiem, kuri saprata, ko mēs spēlējam, tas bija stiprinājums,» sacīja tēvs. Var secināt arī to, ka starp tiem, kuri saprata šīs mūzikas vēstījumu, nebija neviena nodevēja.
2008. gadā Jūlija Grūtupa 100 gadu atceres pasākumā Rakstniecības un mūzikas muzejā pēkšņi piecēlās viņa vecākais dēls mūziķis Māris un jautāja: «Kā jūs domājat, kura instrumentu grupa tēva orķestrī Sovetskajā Gavaņā bija lielākā?» Un pats arī atbildēja: «Viens no vecajiem mūziķiem, kas ar viņu Tālajos Austrumos bija kopā, man teica, ka tā bija ritma grupa. Tu varēji iedot cilvēkam, lai viņš sit kaut trijstūrīti. Tad viņš skaitījās muzikants, kuram nav jāiet lēģera smagajos darbos.»
