Viduslatvijas slimokases Jelgavas filiāles vadītājs Jānis Vērzemnieks atzīst, ka pagājušajā gadsimtā ir aizvadītas mūža pašas labākās dienas, taču viņš tic, ka arī šajā vēl būs tikpat daudz jauku brīžu.
Viduslatvijas slimokases Jelgavas filiāles vadītājs Jānis Vērzemnieks atzīst, ka pagājušajā gadsimtā ir aizvadītas mūža pašas labākās dienas, taču viņš tic, ka arī šajā vēl būs tikpat daudz jauku brīžu.
Spēcīgu iespaidu uz Jāni Vērzemnieku atstājis 1988. gads, kad viņam bija unikāla iespēja (vienīgajam no Latvijas) mācīties pasaules veselības organizāciju ekspertu kursos Maskavā.
– Šos kursus apmeklēja divi pārstāvji no katras valsts, un tas bija kaut kas unikāls – izbaudīt tik daudzas mentalitātes vienkopus. Jāatzīst, ka viņi visi bija ļoti gudri un interesanti cilvēki, citādi nemaz nevarētu piedalīties šādās mācībās, taču latviešu mentalitātei tuvāki, protams, ir vācieši un arī krievi, – domā Jānis Vērzemnieks.
Par labāko laiku savā dzīvē viņš atzīst studiju gadus, kad varēja dzīvot bezbēdīgi un katru vakaru bija zināms, ko nesīs rītdiena. Tika krātas zināšanas, apmeklētas ballītes un jokots.
Daudz nozīmīgāki brīži nākuši vēlāk.
– Atceros savu kāzu dienu. Tās bija vienreizējas emocijas – gāju pa dzimtsarakstu zāli, un mani ceļgali trīcēja. Līdzīgs saviļņojums pārņēma arī brīdī, kad manam pirmajam bērnam tika pasniegta dzimšanas apliecība.
Tas bija Elejā, un es, turēdams zēnu, raudāju. Tās bija gan prieka, gan pārdomu asaras – manās rokās tika ielikta jauna cilvēka liktenis, – stāsta Jānis.
Tagad tētis droši var teikt, ka audzināšanas darbs veikts pareizi.
– Man bērni ir sagādājuši vairāk pozitīvu emociju nekā rūpju. Viņi skaidri apzinās, ko vēlas sasniegt, un pa dzīvi «urķējas» vairāk nekā es. Brīžiem jau izjūtu jaunās paaudzes elpu sev aiz muguras, un tad tik jāsasparojas, lai vēl kādu laiku varētu noturēties savā vietā, – saka J.Vērzemnieks.
Jānis ir pozitīvas enerģijas pārņemts, un, kā viņš pats saka, tādam būt palīdz pozitīvā informācija.
– Mani vienkārši neinteresē negatīvas ziņas. Nesaprotu, kāpēc cilvēki ir tik pārņemti ar vēlmi uzzināt ko satriecošu un sensacionālu. Apkārt taču notiek tik daudz laba! Ticu, ja mēs katrs vismaz vienu minūti dienā smaidītu, dzīvot kļūtu vieglāk. Es pats arī to cenšos ievērot. Kā man iznāk, tas gan jājautā kolēģiem, – atzīstas Jānis Vērzemnieks.
