Kara drūmais rēgs vēl klīda pa sagrautās Jelgavas drupām, kad skolēni, tiekdamies pēc gara gaismas, pa gruvešainajām ielām jau devās uz skolu.
Tur manas bērnības dienas
Sev zelta tīkliņus tin.
Pie atmiņas atmiņa sienas,
Sensenējos vārdus min.
(Anna Brigadere)
Kara drūmais rēgs vēl klīda pa sagrautās Jelgavas drupām, kad skolēni, tiekdamies pēc gara gaismas, pa gruvešainajām ielām jau devās uz skolu. Baisi bija tumšajos rītos, kad sapostīto ēku mūros gaudoja vējš un spokaini grabināja jumtu skārdu.
Kādā sniegotā ceturtdienā pārlielupiešiem uzsmaidīja laime: 1945. gada 11. janvārī no jauna sāka darboties Jelgavas 2. nepilnā vidusskola. Tieši tā šo skolu sauca, par ko liecina uz liniētām burtnīcu lapām tolaik iespiestās skolēnu apliecības, liecības un citi dokumenti. Bērniem nevajadzēja vairs mērot tālo, bīstamo ceļu uz kurlmēmo skolu, kuras telpās tolaik atradās pilsētā vienīgā vispārizglītojošā mācību iestāde. Gaišāks un priecīgāks kļuva arī vecāku vaigs.
Direktors Jānis Preiss un mācību pārzinis Kārlis Lindbergs pašaizliedzīgi izveidoja sākumā nelielu, taču enerģisku skolotāju kolektīvu (kodolu): Zentu Beinerti, Sofiju Preisu, Minnu Rēveli, Mirdzu Briģi, Arnoldu Briģi, Jāni Meņķi. Šim celmlaužu pulciņam nedaudz vēlāk pievienojās Alfrēds Oga, Ella Nadziņa, Elvīra Preisa un citi pedagogi.
Pirmajā izlaidumā 1945. gada jūnijā skolotāja Arnolda Briģa audzināmo klasi pabeidza 13 meiteņu un četri zēni.
Staļiniskajās represijās cieta vairāki skolotāji. J.Meņķi, J.Miķelēnu apcietināja un izveda, par skolēnu drosmi uzvilkt sarkanbaltsarkano karogu no darba atlaida visu cienīto un godāto direktoru J.Preisu, bet par savu reliģisko pārliecību vajāja un pēla skolotājus E. un J.Krašauskus.
Pirmo izlaidumu absolventi ir pateicīgi šiem lieliskajiem cilvēkiem par sniegtajām zināšanām, iejūtību un pašaizliedzīgu darbu, sarūpējot visu nepieciešamo daudzmaz normālam mācību procesam. Nebija ērti darboties klasēm nepiemērotās, šaurās telpās. Tās atradās trijās dzīvojamās ēkās, pie tam katra savā ielā. Un tomēr tad jutāmies laimīgi, it kā dzīvotu vienā lielā draudzīgā ģimenē.
Katrā skolas jubilejas reizē tiek godināta mūžībā aizgājušo skolotāju piemiņa – absolventi organizēti apmeklē viņu atdusas vietas, noliekot ziedus un iededzinot svecītes.
Ar šādu tradicionālu piemiņas brīdi iesāksies arī 4. vidusskolas 55 gadu jubilejai veltītais absolventu salidojumus, kas notiks 8. aprīlī.
Svinīgajā sarīkojumā kādam sirmam vectēvam, iespējams, līdzās būs brašs mazdēls. Jā – savdabīga paaudžu stafete! Šādās liela apjoma tikšanās reizēs vērojama arī paaudžu distancēšanās – jaunie un vecie, vidusskolu un septiņgadīgo skolu beigušie. Un pirmie jūtas pārāki, varenāki. Par to liecina arī ziņas internetā, kur dati par 4. vidusskolas absolventiem sākas tikai no 1965. gada (!).
Uz kuplā absolventu fona pirmie skolas beidzēji kļuvuši mazāk jauni, un ziņas tiešām izskatās niecīgas. Tomēr der atcerēties, ka viņi bija pirmie, kas vēl karalaika apstākļos iemina šīs skolas takas. No mazās skoliņas taču izauga un izveidojās lielā mūsdienīgā vidusskola, kuru savulaik beiguši daudzi tagad jau sabiedrībā pazīstami cilvēki.
Žēl, ka pirmo divu izlaidumu absolventi laika garajā ritumā atsvešinājušies ne tikai no skolas, bet arī no klases biedriem. Statistika liecina, ka pēdējos salidojumos (pirms pieciem un desmit gadiem) no pirmajiem diviem izlaidumiem bija ieradušies tikai daži, ar jūtamu tendenci samazināties līdz nullei. Varbūt tas ir likumsakarīgi?
Skolā šā gada projektu nedēļas darbs skolēniem ir apzināt skolas absolventus un apkopot šos materiālus. 4. vidusskolas absolventiem viņi uzdod 13 aptaujas jautājumu. Tos var atrast interneta mājas lapā. Diemžēl visiem vēl nav datoru, tādēļ šis materiāls jāpublicē arī presē.
Apsveicu 4. vidusskolas saimi un absolventus dižajā jubilejā!
Ilmārs Romānovs,
1946. gada absolvents
