Viss kādreiz notiek pirmo reizi. Tā varētu sacīt par Tautas partiju, kura pirmo reizi kopš tās dibināšanas SKDS veiktajā sabiedriskās domas aptaujā no līdera divu gadu garumā ir noslīdējusi uz trešo vietu.
Viss kādreiz notiek pirmo reizi. Tā varētu sacīt par Tautas partiju (TP), kura pirmo reizi kopš tās dibināšanas SKDS veiktajā sabiedriskās domas aptaujā no līdera divu gadu garumā ir noslīdējusi uz trešo vietu, atpaliekot no sociāldemokrātiem un apvienības «TB»/LNNK.
Uzreiz jāpiezīmē, ka reitingi jāuztver ļoti relatīvi, to objektivitāti bieži var apšaubīt. Reitingus var izmantot dažādām manipulācijām, kā tas bija vērojams pirms Domes vēlēšanām Krievijā. Tomēr galīgi nerēķināties ar tiem arī būtu nepareizi.
Tā kā līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām vēl kāds laiciņš ir atlicis, tad minētās aptaujas nevajadzētu uztvert kā partiju spēku samēru nākamajā Saeimas sasaukumā. Tik jaunā demokrātijā kā atjaunotā Latvijas valsts politiķu popularitātes izmaiņas ir vāji prognozējamas. Marta SKDS aptauja ir lielisks piemērs tam. Tamdēļ lejup noslīdējušajiem nav pamata uztraukumiem.
Politologu un sociologu vidū pēdējā laikā ir izskanējusi populārā paruna, ka valsts ir pelnījusi tādu parlamentu, kādu tās pilsoņi ir ievēlējuši. Pēc pašreizējās Saeimas vēlēšanām 1998. gada novembrī šī politiskā aksioma tika ignorēta, un mēs atceramies, kādus finansiālos rezultātus tas radīja. Bezdarbs valstī pārsniedza 10%. Sakritība vai mērķtiecīgas darbības rezultāts, bet pašreizējās Andra Šķēles valdības laikā ir normalizējusies situācija nodokļu iekasēšanā, samazinājies fiskālais deficīts un par procentu – bezdarba līmenis. Šie apstākļi jebkurā gadījumā runā par labu A.Šķēles valdībai. Valsts ir uzņēmusi stabilu kursu uz Eiropas Savienību (ES) un NATO. Valdības maiņa vai Saeimas atlaišana pašlaik būtu ļoti nevietā, un ilgtermiņā valstij noteikti nenāktu par labu.
Interesanti, kādi būtu vēlēšanu rezultāti, ja tās notiktu tagad? Kurš veidotu valdību un kāda tā būtu, ja lielāko balsu skaitu iegūtu «tēvzemieši» un sociāldemokrāti. Viņi, šķiet, varētu vienoties «kopīgā dziesmā» tikai ekonomisku motīvu vadīti. Tamdēļ abas partijas noteikti spētu pašķiebt viena otrai pretī savas izļurbējušās ideoloģiskās nostādnes. Tikai neatbildēts paliktu jautājums, kurš no tā iegūtu. Ne jau vēlētāji.
Jāsaprot, ka VDK štata virsnieks Jānis Ādamsons, kura darbības rezultāti reitingu tabulas izmaiņās nav noliedzami, ir tāds pats populists kā ātri aizmirstais «banānu vecis» Joahims Zīgerists, atšķirība tikai tā, ka J.Ādamsons ir mūsu pašu un viņa banānu semiotikas interpretācija ir daudz freidiskāka. Ādamsons un viņa atbalstītāji pedofilijas skandāla «uzturēšanā» ir ļoti sekla populisma realizētāji, un, ja tam ir panākumi, tad katrs lai klusībā izdara secinājumus. Austrijas pieredze ES jau ir, nu būs arī kandidātvalsts Latvijas precedents, tikai Austrija būs izdarījusi soli pa labi, bet Latvija – «stingri» pa kreisi.
Vēl viena sakritība (?) laikā ir Krievijas Domē izskatāmais likumprojekts par ekonomiskajām sankcijām pret Latviju. Šeit ir pārāk daudz uzņēmēju, kas labprāt vēlētos, lai Latvija pakļaujas Krievijas spiedienam uz Latvijas valdību, un tā viņi lobē Krievijas intereses. Rodas reāls pamats bažām – vai šie cilvēki ir saistīti ar Krieviju tikai ekonomiski, bet varbūt arī ideoloģiski un politiski? Maz pārsteidzošs šķiet apstāklis, ka šīs intereses aktīvi aizstāv arī «tēvzemieši», kas jūtas neapmierināti ar guvumiem cīņā par lielo un mazo uzņēmumu privatizāciju. Apstāklis, ka Ādamsona pedofilijas afērā tik salīdzinoši maz ir cietis «TB»/LNNK elektorāts, liek domāt, ka «tēvzemiešu» atbalstītāji vēl neizprot potenciālos draudus, kādi iespējami, partijai turpinot tāda veida sadarbību ar LSDSP. Šādam tandēmam nav nākotnes, tas var būt graujošs pašiem «tēvzemiešiem», kuru reitingi vienā labā dienā var noslīdēt uz leju krietni straujāk, nekā nupat tas noticis ar TP.
Protams, TP popularitātes straujā krituma daļējs iemesls ir arī vairāku valdības un atsevišķu partiju pārstāvošo ministru pēdējā laikā pieļautās kļūdas un nekonsekvence – veids, kā finansēt Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas celtniecību; Māra Vītola groteskā darbošanās ar skolotāju algām, iecere iecelt prefektus jaunizveidotajos reģionos utt. Ar tālredzību un elementāru politisko stratēģiju TP patlaban nevar lepoties, un, ja netiks sperti adekvāti soļi, lai šādi precedenti turpmāk tiktu novērsti, tai var rasties nopietnas problēmas ar elektorātu nākamajās vēlēšanās. Politiskajā konjunktūrā viss ir savstarpēji saistīts, un TP politiskie konkurenti to saprot un izmanto.
Iepriekšminētais nepārprotami liecina, ka Latviju draud pāršalkt jauns populisma vilnis. Augsne tam ir ļoti labvēlīga. Par laimi, Saeimas vēlēšanas nenotiks rīt, tāpēc vēl ir iespējams no tā izglābties. Ja ne, tad par to Latvijas iedzīvotāji maksās ilgi un dārgi.
