Jau vairākus gadus brīvdienu mājā «Ānes muiža» saimnieko jēkabpilietes Zandas Lambas nometņu bērni.
«Ānes muiža ir vienkārši fantastiska vieta, kur rīkot bērnu vasaras nometnes. Turklāt – pats Latvijas vidus. Tāpēc esam šeit jau piekto gadu un ceram būt arī turpmāk,» verot brīvdienu mājas vārtus, aiz kuriem pēc vietējās rūpnieciskās ainavas paveras gluži vai oāze, teic nometņu un Jēkabpils Bērnu attīstības un atpūtas centra «Palla» vadītāja Zanda Lamba.
Šovasar viņas plānā Ānes muižā ir sarīkot sešas piedzīvojumu un atpūtas diennakts nometnes. «Viens pats mājās» mazie četrus līdz desmit gadus vecie dalībnieki, no kuriem daudzi nometnē bija pirmo reizi, jau devušies mājās. Patlaban «Noslēpumam pa pēdām» atpūšas un draudzējas 34 astoņgadnieki, deviņgadnieki un desmitgadnieki. Būs arī «Zvaigžņu fabrika», «Troņa spēles», «Citādo Bada spēļu noslēgums», kā arī «Dārgumu meklētāji».
«Dalībnieki pie mums ierodas no visas Latvijas – galvenokārt no tuvējā reģiona, taču kodolu veido bērni no manas dzimtās pilsētas Jēkabpils. Pamazām piepulcējas arī jelgavnieki, lai gan šeit ir spēcīgas «Jundas» dienas nometnes tradīcijas «Lediņos»,» par intereses trūkumu nesūdzas enerģiskā nometnes vadītāja.
– Ne tikai diennakts, bet arī dienas nometnes, kas notiek Jēkabpilī, rīkojat jau astoņus gadus. Kas jūs uz to pamudināja? Vai jūtaties tajā atradusi savu nišu?
Kad studēju Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, man bija iespēja pastrādāt nometnēs – redzēju dažādus modeļus, stilus, guvu pieredzi. Atgriežoties ar ģimeni Jēkabpilī, tā bija viena no domām, ko es varētu darīt. Mana mamma bija pedagoģe ar lielo burtu un arī manī ir kaut kas no tā. Neaizgāju strādāt uz skolu, bet atradu sevi šajā nišā. Viss sākās ar trijām dienas nometnēm vasarā. Pieprasījums bija milzīgs, jo mans moto bija uztaisīt tādu nometni, kurā ar mierīgu sirdi varētu palaist savu bērnu. Zināšu, ka viņš būs pieskatīts, paēdis, sausiem matiem un pārģērbtām drēbēm. Nometnes ikdienā iesaistāmies visa ģimene. Vīrs Ģirts arī ir ar pedagoģijas izglītību un sniedz man lielu atbalstu nometnes organizēšanā. Savukārt Emīlam būs deviņi gadi. Viņš ir izaudzis nometnēs un, iespējams, būs mana darba turpinātājs, jo strauji mācās un pārņem manas manieres.
– Jūsu piedzīvojumu un atpūtas nometnes atšķiras ar savu tematiku un ir sadalītas vecumposmos. Kā nometnē jūtas tie jaunākie un vecākie?
Bērni ir ļoti dažādi. Katram savs mērķis, kāpēc viņš šeit atbraucis, bet mēs cenšamies aizraut visus. Pedagogiem vissarežģītākā ir mazo bērnu nometne. Šogad bija viens četrgadnieks kopā ar māsu – tā ir cita uzraudzība nekā četrpadsmitgadniekam. Iedzīvojas kā kurš. Ir piecgadnieks, kurš ar visu tiek galā kā desmit gadu vecs bērns, priecājas un izbauda nometni, bet citi dzīvo no vienas sarunas ar mammu līdz nākamajai. Šajos gados bijis tikai viens bērns, kuram ilgas pēc mājām ņēma virsroku. Viņš nespēja pārslēgties, raudāja. Taču ļoti svarīgi, kā otrā galā uz to reaģē vecāki. Esam mēģinājuši dažādas stratēģijas, piemēram, kad ar bērnu runā tikai tētis. Turklāt dienā, nevis pirms gulētiešanas. Esam mainījuši istabiņas. Tas ir mans pienākums spēt saprast, kas notiek ar bērnu, un darīt visu, lai viņš spētu pieslēgties. Kad piesakās, mēs jau bērnus īsti nepazīstam. Arī – cik daudz informācijas atklāj paši vecāki un vai viņi vispār zina, kā bērns rīkosies viens pats. Ļoti svarīgi, lai pirmā pieredze būtu pozitīva. Citus aizsūta gandrīz kā uz sodu, jo vecāki grib no bērna atpūsties, bet lielākoties tā ir dāvana, ko bērni gaida visu gadu un ir pat gatavi izkratīt savas krājkasītes (nometnes maksa ir no 160 līdz 200 eiro –red.).
Visvairāk nometni spēj izbaudīt lielie bērni. Daudzi šeit ir bijuši visus astoņus gadus – vienam puisim svinēsim 18 gadu jubileju. Ar jauniešiem visu var draudzīgi sarunāt. Viņiem notiek arī garākas ballītes, kad skolotājiem vairāk kafija jāpadzer, lai neaizmigtu. Prieks redzēt, ka veidojas nometņu draugi. Ir pirmās mīlestības un tās, kas atjaunojas. Arī sirdslietas jāprot risināt.
Iesakām neņemt līdzi planšetes. Arī telefoni tiek nolikti – ar vecākiem bērni sazvanās klusās stundas laikā un pirms gulētiešanas. Radām pozitīvu vidi, lai paši vēlas darboties. Bērniem vasarā ir jāatpūšas. Esam mēģinājuši mācīt angļu valodu un vēl šo to, bet tas nav guvis atbalstu. Cenšamies, lai bērniem nekā netrūktu un viņi varētu baudīt nometni.
– Kas ir jūsu komanda un kā top idejas? Nevar taču vienmēr visu veidot pēc viena šablona.
Kopā esam seši pedagogi, kuri pa laikam pamainās, lai nebūtu tā, ka visu vasaru strādā viena komanda. Cenšos, lai tajā būtu gan gados vecāki, gan jaunāki cilvēki, gan vīrieši, gan sievietes. Sākumā bija meklējumi, bet nu komanda ir nostabilizējusies un varu uz to paļauties. Sākumā visu ar vīru darījām paši – gan organizēju nometni, gan paši strādājām nometnē ikdienas darbus, bet patlaban ejam uz to, lai es varētu vadīt nometni, strādāt ar vecākiem, līgumiem, anketām, finanšu lietām un citiem administratīviem jautājumiem, bet komanda realizē nometnes ideju un ikdienas aktivitātes.
Radošais moments ar katru gadu paliek grūtāks, jo daudzi brauc atkārtoti un bērniem ir ļoti laba atmiņa. Idejas lielākoties smeļamies ārzemju portālos. Nākam kopā visa komanda, dzeram kafiju un rīkojam prāta vētru. Tāpat sekojam līdzi bērnu un jauniešu literatūrai, filmām. Tāpēc šogad mums ir «Troņa spēles», kas nekomplektējās ātri. Arī «Bada spēļu» trešā daļa. Kad palaidām pirmo daļu, vecāki bija uztraukušies, vai viņiem vispār dos ēst. Pirmajās pusdienās arī izspēlējām tādu joku, ka uz galda bija tikai ūdens glāze un maizes šķēle.
– Nav noslēpums, ka bērnu nometņu rīkošana dokumentāli nav vienkārša. Kā sokas ar prasību ievērošanu?
Trīs galvenie vaļi, uz kuriem balstās nometnes organizēšana, ir droša mītnes vieta, ēdināšana un pedagogu komanda. Jau piekto gadu mūs ēdina bistro «Otto», un esam ļoti apmierināti. Tiem, kuri tikai uzsāk nometņu rīkošanu, iespējams, visu prasību ievērošana šķiet ārprāts. Man jau ir izstrādāts savs ritenis – sakrāta bieza mape ar visiem nepieciešamajiem dokumentiem. Neteikšu, ka tas man sagādātu grūtības.
Drošības prasībās arī nevar būt nekādu atlaižu. Es atbildu par bērniem, man viņi sveiki, priecīgi un laimīgi jāatdod atpakaļ vecākiem. Tāpēc svarīgi būt tādā bāzē, kur arī īpašnieki saprot to pašu.
