Topošais tilts salīdzinājumā ar Staļģenes šoseju ir kā glīta poga pie paveciem svārkiem.
Būvnieki sola, ka augusta vidū Jelgavas–Staļģenes šosejas trešajā kilometrā pie Blukām sāksies auto satiksme pār jaunuzbūvēto Vircavas tiltu. Tilta atklāšana plānota septembrī. Līdz tam laikam būs arī pienācīgi savests kārtībā blakus esošais 1927. gadā būvētais dzelzsbetona loku tilts, kas turpmāk kalpos gājēju satiksmei.
Vienīgais stāv vēl tagad
1939. gadā klajā nākušais Šoseju un zemesceļu departamenta izdevums «Ceļš un satiksme» uzsver, ka pirmajos divdesmit Latvijas valstiskuma gados tika uzbūvēti tikai četri dzelzsbetona loku tilti. Garākie no tiem bija pār Gauju Siguldā (151 metrs) un pār Mēmeli Bauskā (71 metrs). Trīsdesmit metru garais Vircavas tilts pie Blukām ir garumā apmēram tāds pat, kā bija ceturtais šāda veida tilts Rēzeknē pār Rēzeknes upīti, ko uzbūvēja 1926. gadā. Taču Bluku tiltam ir cita vērtība. Te vispirms jāpaskaidro, ka trīsdesmitajos gados Bauskā būvēto Mēmeles tiltu pēc trīsdesmit gadu ilgas kalpošanas noārdīja, un tā vietā uzcelts ir cits. 1937. gadā Siguldā atklāto Gaujas tiltu 1941. gada vasarā Sarkanā armija atkāpjoties uzspridzināja. To gan iepriekšējā veidolā monolītā betonā atjaunoja 1950. gadā (vēl aizvien šis tilts itin bieži redzams Siguldas skatu kartītēs). Arī Rēzeknē 1926. gadā uzbūvētais betona tilts nav saglabājies. Taču vecais tilts pār Vircavu Blukās stāv kā stāvējis. Tam jau 89. gadu iet pāri gājēji, brauc braucēji. Droši vien arī tikpat ilgi, vibrācijai spītējot, patiltē čivina bezdelīgas, kas tur ierīkojušas ligzdas. Šķiet, ka saudzējošā gājēju tilta režīmā tas varētu kalpot vēl ne vienu vien gadu desmitu. Automašīnas brauks pa jauno tiltu.
Brauca pāri 20 tonnas
Tiltam upes kreisajā krastā tuvāko māju «Lazdu» saimniece Helēna Rūsa, kas tur dzīvo no 1946. gada, atceras, ka viņas vīrs mežsargs Jānis Rūsa, kas nu jau ilgus gadus ir mūžībā, viņai teicis, ka 1927. gadā pieņēmis Vircavas tilta būvei atvestos būvmateriālus. Jāpiebilst, ka betona konstrukcija tika veidota, cementu, smilti un granti jaucot ar lāpstām (avoti liecina, ka šādā veidā betonu Latvijā maisīja līdz 1935. gadam). Tilts tapa tieši tajā pašā ceļa līkumā, kur agrāk bija atradies koka tilts. Šajā ziņā tas atšķiras no tajā pat gadā būvētā Vircavas tilta, kas atrodas Vircavas ciemā jeb agrākajā Kroņvircavā. To būvējot, ceļu nesaudzīgi iztaisnoja, Vircavas muižas parku sadalot divās daļās (vecā koka tilta vieta ir metrus simts augšpus tagad esošajam). «Lazdu» māju iemītnieki nevar atcerēties nevienu ceļu satiksmes negadījumu, kad kāds, braucot no Jelgavas uz Staļģeni, pirms tilta vai uz tā būtu cietis nopietnu avāriju. Nelielais ceļa līkums ir licis samazināt ātrumu un savaldīties pat visbezatbildīgākajiem braucējiem. Dažkārt gan manīts, ka braucēji uz piecu metru platā tilta savā starpā bārušies, izšķirot, kuram pirmajam būtu bijis jādod ceļš. No Staļģenes puses braucot gan avāriju ir bijis vairāk. Turklāt viena no tām pirms gadiem četrdesmit – arī ar letālām sekām. Viens no Vircavas labajā krastā esošo Pļavnieku māju īpašniekiem pensionārs Māris Galiņš, kas tagad piestrādā par tilta būves sargu, atceras, ka toreiz asajā līkumā pirms tilta no ceļa nobrauca «žigulis». Ātrums bijis tik liels, ka automašīna iegāzusies upē un tajā esošie cilvēki noslīkuši. «Domāju, ka viņi bija piedzērušies,» piebilst Māris Galiņš. Vecā tilta vēsturē bija vēl viens gadījums, kad cits «žigulis» šajā līkumā «aizgāja taisni». Taču tas noticis bargā ziemā, kad Vircavu klāj biezs ledus. Tādēļ avarējušais auto palicis stāvam uz tā. «Vīrs upes vidū kāpj ārā no mašīnas – nav nekādas vainas!» pasmaida Māris Galiņš.
Gan Helēna Rūsa, gan Māris Galiņš atzīst, ka vecais tilts kopumā kalpojis ļoti labi. Padomju laikos, astoņdesmitajos gados, kad vēl nebija uzbūvēts apvedceļš, pa tiltu braukuši divdesmittonnīgi «kamazi», kas ar piekabēm veduši cukurbietes. Tomēr tilts to izturējis. Mūsdienās smagsvara transports (kas ir kļuvis vēl smagāks nekā astoņdesmitajos gados) gan tiltu apbrauc pa Vecsvirlaukas ceļu un tad pa Jelgavas apvedceļu.
«Štaukāja» uz galvas
«Vircavas upe gan gadu gaitā ir piesērējusi. Manā bērnībā tās dziļums pie tilta bija kādi astoņi metri. Lielie puikas, kas brauca uz Blukām peldēties, kāpa augšā uz betona loka un no apmēram sešu metru augstuma «štaukāja» uz galvas ūdenī iekšā. Bija tikai jāuzmanās, lai neuzlec vecā koka tilta pāļiem,» saka 1941. gadā dzimušais Māris Galiņš. Viņš atceras arī agrāk zivīm bagāto un apmēram divus metrus dziļo Vircavas līci, kas atradās augšpus tiltam. Tagad šajā vietā izveidots piecus sešus metrus augsts ceļa uzbērums, kas, iztaisnojot veco ceļa līkumu, pieved pie jaunā tilta.
Uzņēmuma «Rīgas tilti» būvdarbu vadītāja palīgs Rūdolfs Janovskis stāsta, ka būvniecības gaitā divas reizes upe bija aizbērta pavisam ciet. Taču tagad tā atkal plūst. «Zivis tur atkal peld. Par upi neuztraucieties!» teic inženieris. Jaunajam tiltam atlicis vien uzliet otro asfalta kārtu. Beidzamajos divos mēnešos pirms objekta nodošanas būvnieki galvenokārt strādā pie 480 metrus garā rekonstruējamā ceļa posma izveides. Tāpēc arī abpus tiltam novietoti pagaidu luksofori, kas novirza satiksmi pa vienu kustības joslu. «Astoņos vakarā darbu sākam un septiņos vakarā beidzam. Reizēm arī strādājam ilgāk. Taču profesija ir interesanta,» saka Rūdolfs Janovskis, kurš ir Rīgas Tehniskajā universitātē diplomēts maģistrs un kura darba pieredzē šis ir trešais tilts.
Vajag gājēju celiņu
Satiktie Mežciema iedzīvotāji domā par to, kā reizē ar jaunā tilta uzbūvēšanu Staļģenes šosejā mainīsies autosatiksme. Manāms uztraukums, ka varētu palielināties smago automašīnu plūsma caur ciematu. Tiesa, pirms dažiem gadiem Mežciemā tika pagarināts šosejas posms, uz kuru attiecināts ātruma ierobežojums 50 kilometru stundā. Tāds ātrums attieksies arī uz jaunā tilta šķērsošanu.
Līdz ar gaidāmo satiksmes plūsmas palielināšanos Staļģenes šosejā vēl svarīgāk ir izbūvēt velosipēdistu un gājēju ceļiņu apmēram pusotru kilometru garajā šosejas posmā no Aizsargu ielas un Bauskas ielas krustojuma līdz Mežciema centram,» saka mežciemnieks Pēteris Baranovskis. Maijā «Ziņas» publicēja 42 mežciemnieku parakstītu vēstuli, kurā šī objekta nepieciešamība tika aktualizēta. Daudzi mežciemnieki runā par to, ka jaunais tilts ir kā skaista poga gadiem lāpītajā Staļģenes šosejā, kuras rekonstrukcija vismaz tuvākajā laikā nav paredzēta.
