Kamēr Latvijas Novusa federācijas sacensību grafikā neliels pārtraukums, aktīvākie kolektīvi sportiskās formas uzturēšanai rīko savus turnīrus, un viens no tādiem ar kuplu pārstāvniecību nupat aizvadīts Sesavas pagasta Bērvircavas tautas nama telpās, kur spēles entuziasta Māra Cīruļa vadībā darbojas Jelgavas novada Novusa klubs.
Kā oficiāla biedrība tas gan reģistrēts tikai aizvadītā gada janvārī, taču novusa spēlētājus Māris Sesavā sastapis jau deviņdesmito gadu beigās, kad tur apmeties uz dzīvi. Varētu arī teikt, ka saticis domubiedrus, jo pats ar šo spēli iepazinies jau pirms dienesta armijā, strādādams toreizējā metāla furnitūras rūpnīcā «Kurzeme» Aizputē.
No viena novusgalda – līdz atzītam klubam
«Tur bija tāds Kārlis Bravkovs,» Māris atceras savu pirmo novusa autoritāti Aizputē un pilsētiņas mēroga turnīrus, kuros gan pārsvarā piedalījušies vecāka gadagājuma cilvēki un «jaunos varēja saskaitīt uz pirkstiem». Astoņpadsmit armijas iesaukuma mēneši pavadīti Ventspilī un pēc tam mūspusē – Tīsos, kur «svaru zālē bija novusa galds un brīvajā laikā varēja uzspēlēt».
Līdzīgs stāsts par spēles iepazīšanu, vien ar atšķirīgiem uzvārdiem un notikumiem, varētu būt ikvienam no aptuveni sešiem simtiem licencēto novusistu, kas piedalās federācijas rīkotajos komandu, individuālajos vai dubultspēļu čempionātos, un gan jau arī tā dēvētajiem «svētdienas» spēlētājiem, kas palaikam «uzspīd» lokāla mēroga sacensībās. Pamazām par šādu intereses rosinātāju Sesavā (un ne tikai) kļuvis arī robežsardzes virsdienestā palikušais un mūspusē ģimeni nodibinājušais Māris. «Sākumā bija viens galds tautas nama priekštelpā, pēc tam jau radās divi, bet vietējo sacensību reglaments ilgu laiku aprobežojās ar spēli trīs setos un ne vairāk. Kad par mums jau kā līdzvērtīgiem partneriem ieinteresējās vīri no savulaik titulētās rajona komandas «Nākotne», kopīgiem spēkiem izdevās pierādīt, ka paša turnīra labā interesantāk un vērtīgāk ir to rīkot atbilstoši oficiālajiem un federācijas apstiprinātajiem noteikumiem,» Māris atceras kluba veidošanās pirmsākumu vēsturi. Tagad tā rīcībā ir ar pagasta un novada atbalstu gādāti 15 un pašu spēkiem restaurēti astoņi kvalitatīvi spēles galdi.
«Atvēlētajā telpā tautas nama otrajā stāvā līdzās treniņiem arī zāģējām, slīpējām, līmējām un skrūvējām. Uzlabojām veco galdu virsmas un uztaisījām divpadsmit jaunas viegli sastiprināmas un izjaucamas kājas,» kluba vadītājs stāsta, kā darbojušies kopā ar Pēteri Pūliņu un Staņislavu Voitehoviču. «Darbnīca» nu atguvusi iecerēto treniņtelpas izskatu, bet plašākas sacensības notiek tautas nama zālē, kuras grīdu saudzē īpaši šim nolūkam iegādāts paklājs. «Astoņi ruļļi pa pussimts kilogramiem katrs. Tāpat kā galdus, nesam augšā un lejā, toties dejotājiem vairs nav jāsūdzas, ka pēc mums kājas slīd,» Māris ir gandarīts, ka ar novada pašvaldības finansiālo atbalstu klājuma iegādē novērtēti Sesavas novusistu centieni. Turklāt ne vien pašu mājās, bet arī Latvijas mērogā, kur jau vairākus gadus komanda «Avangards» sekmīgi konkurē vīru čempionāta pirmajā līgā.
Sacensībās – vieniem balvas, citiem skola
Latvijas labāko novusistu ievērību guvis kopš 2009. gada rīkotais atklātais individuālais čempionāts «Sesavas kauss». Iepriekšējā sezonā tas notika sešās sacensību kārtās, pulcējot teju četrus desmitus dalībnieku ne vien no Jelgavas novada un pilsētas, bet arī Ozolniekiem, Bauskas, Rundāles, Olaines, Babītes, Rīgas un vēl tālākām vietām. Piecu veiksmīgāko posmu kopvērtējumā trofeju šoreiz izcīnīja Latvijas vīru čempionāta virslīgas spēlētājs Gunārs Balodis no Ozolniekiem, otrajā un trešajā vietā tika mājinieki P.Pūliņš un Ēriks Vaģelis. Nupat «Vasaras kausā» savukārt trijniekā vietu secībā rīdzinieki Raitis Cirvelis, Māris Cirvelis un rēzeknietis Henrijs Janovskis, ceturtajā vietā Eduards Lauks no Bauskas, atstājot Gunāram un Pēterim «tikai» piekto un sesto.
Līdzās atzīstamiem spēles pratējiem, pašreizējiem un agrāko gadu līderiem, kuru panākumus apstiprina federācijas piešķirtais meistarkandidāta, sporta meistara un dažam pat līdz ar Latvijas un Eiropas čempionu tituliem nopelnītais lielmeistara nosaukums, ik turnīrā netrūkst arī «vidēja līmeņa» novusistu un vēl ne tik prasmīgu iesācēju.
Iespēja vērot un salīdzināt, kā sarežģītas situācijas uz galda risina meistari, ir laba skola, atzīst Bērvircavā sastaptā jelgavniece Dace Balaka. Viņas pašas prasmju izaugsmē nopelns gan noteikti ir arī mammai, divkārtējai Latvijas čempionei un pagaidām vienīgajai novusa lielmeistarei starp mūspuses sievietēm Maijai Balakai. Bet Maija savukārt ar smaidu atceras vienu no savām pirmajām sacensību spēlēm septiņdesmito gadu sākumā pret tābrīža Jelgavas čempioni Alīnu Andersoni, kad setā esot astoņi neiesisti kauliņi palikuši uz galda un vēl astoņi kā nopelnīti mīnusi prātā.
Nenoliedzot spēcīgu turnīru un sāncenšu nozīmi, Dace tomēr neizturas augstprātīgi arī pret tā dēvēto «sētas novusu», jo tieši tur – pie vienīgā galda pagalmā vai darbavietas priekštelpā – nereti rodas drosme meklēt jau spēcīgākus konkurentus. «Jo vairāk būs atpūtas novusa, jo papildināsies arī sporta novusistu rindas. Vienā brīdī kvantitāte pāraugs kvalitātē, rodas cita interese pašam vai kāds tevi ievēro un piedāvā izmēģināt spēkus jau nopietnākā līmenī,» pēc pieredzes spriež Latvijas Novusa federācijas valdes locekle Dace.
Nacionālajā spēlē – pasaules kauss
1963. gadā dibinātās Latvijas Novusa federācijas ilggadējais prezidents, nu jau mūžībā aizgājušais Jānis Piebalgs bija pārliecināts, ka spēli, kādu to pazīstam šodien, ir radījuši latvieši, kas ar to aizrāvās jau pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Ideju gan, visticamāk, no aizjūras atveduši kuģotāji, tāpēc novusa attīstība sākusies ostas pilsētās Liepājā un Ventspilī. Ap simts novusa sekcijas dalībnieku 1940. gadā bijuši Rīgas Valsts tehnikumā. Ievērojami spēles popularitāte auga jau vēlāk padomju laikos – pēc toreizējās Fiziskās kultūras un sporta komitejas datiem, astoņdesmito gadu vidū Latvijā reģistrēti 55 tūkstoši aktīvo novusistu. Starp iedzīvotāju iecienītākajām spēle nosaukta arī aptaujās deviņdesmito gadu sākumā, taču turpinājumā lielākā daļa novusistu kolektīvu pa vienam vien zaudēja savas līdzšinējās telpas, atkāpjoties biznesa nolūku priekšā. Tā, ar zināmu rūgtuma pieskaņu, 2003. gadā «Ziņām» stāsta J.Piebalgs. Tagad novusistus pulcē viņa piemiņai veltītā kausa izcīņa, bet kuplais dalībnieku klāsts (2015. gada rudenī Jēkabpilī ap 190) liecina – ar atsaucīgāku pašvaldību un turīgāku sponsoru atbalstu latviešu nacionālā spēle atkal piedzīvo augšupeju.
Neapstrīdams tās dzīvotspējas un popularitātes pierādījums ir 2008. gadā Ķelnē dibinātā Starptautiskā novusa federācija (FINSO) un jau trešo gadu rīkotā pasaules kausa izcīņa. Tās desmit šāgada reitinga turnīru sarakstā līdzās pārrobežu sadarbības aizsācējām Latvijai un Igaunijai arī Losandželosa ASV, Helsinki Somijā, Minska Baltkrievijā, Sanktpēterburga Krievijā, Erlangene Vācijā, Serbija, Ukraina.
«Pārsvarā šajos novusa centros darbojas savulaik ar Latviju saistīti cilvēki,» Latvijas Novusa federācijas ģenerālsekretārs Valdis Čunka atklāj, ka interesi izrādījusi arī Polija. Starp citu, viņa paša novusista (un arī profesionālā) karjera sākusies studiju gados Jelgavā, bet Latvijas 2014. gada čempionu un 2015. gada vicečempionu tituls dubultspēlēs kopā ar rīdzinieku Jāni Kupču izcīnīts, jau esot «Aldara» ražošanas vadītāja amatā. «Novuss joprojām ir mans vaļasprieks,» atzīst slavenās firmas galvenais alus meistars. Organizēdams kārtējam braucienam pasaules kausa dalībniekus, pats gan starptautiskos mačos spēlējis pārsvarā Igaunijā un vislabprātāk Latvijā. «Šeit sanāk ap pusotra līdz divi simti cilvēku, konkurence līdz ar to lielāka,» spriež Valdis.
Viņa rīcībā ir arī pagājušā gada kausa izcīņas turnīros godalgoto mūsu valsts pārstāvju saraksts, kurā divās vietās atrodams Glūdas pagasta sporta dzīves vadītājas Mārītes Pabērzas vārds. Šogad viņa jūnijā uzvarējusi piektajā posmā Sanktpēterburgā, bet trijniekā bijusi arī visos iepriekšējos. «Citās valstīs arī nāk pretī arvien stiprāki sāncenši, un tāpēc ir jo interesantāk,» teic Mārīte ar apņēmību noturēties kausa līderos līdz finišam novembrī.
