No 16. jūlija Jelgavas muzejā Džemmas Skulmes personālizstāde «Dialogi». Tikšanās ar mākslinieci 22. jūlijā pulksten 16.
Jāapbrīno mākslinieces vecāku – gleznotāja, grafiķa un scenogrāfa Otto Skulmes un tēlnieces Martas Skulmes – apbrīnojamā tālredzība, 1925. gadā dodot savai atvasei savdabīgo vārdu Džemma. Tik cienījamu cilvēku un ievērojamu mākslinieku nesauksi tikai vārdā vien, bet Džemma skan tik ietilpīgi un fascinējoši, ka šķiet – ar to ir izteikts viss. Pirms Džemma Skulme sāks sarunāties ar jelgavniekiem mūsu Vēstures un mākslas muzejā – no sestdienas ar savu gleznu starpniecību, bet 22. jūlijā arī klātienē –, «Ziņas» nolēma apciemot mākslinieci viņas teritorijā Mežaparka darbnīcā Rīgā.
– Mūsu sarunas iegansts ir kāda cita saruna jeb dialogs, ko gaidām – brīnišķīgā iespēja jelgavniekiem, nemaz nebraucot uz Rīgu, pavisam drīz tikties ar jums izstādē «Džemma Skulme. Dialogi».
Dialogi nosaukumā ir tāpēc, ka izstāde vispār ir dialogs. Tā ir saruna, līdzīgi tam, kā mēs tagad sēžam un parunājam. Savā ziņā izstāde ir atklāta saruna ar skatītāju. Es uz šo sarunu nāku tāda, kāda es esmu, ar visu sirdi un dvēseli. Lai saruna izdotos, skatītājam tāpat būtu jānāk man pretī, diemžēl ne vienmēr tā notiek. Skatītājs nāk ar saviem, jau gataviem ieskatiem un negrib pakļauties. Protams, viņam arī nebūtu jāpakļaujas, bet būtu mani jāsaprot, savu domāšanu tuvinot mākslas valodai. Es nepiedāvāju «dabas izgriezumus» vai ko pārāk konkrētu, lai skatītājam radītu iespaidu – es to arī esmu redzējis, man tas iet pie sirds. Vienmēr esmu bijusi nedaudz izaicinoša, nepretendējot uz bezierunu patikšanu. Vairāk sapratīs tas skatītājs, kurš drusciņ zina par mani.
Man galu galā ir tik daudz gadu, nāku no divdesmitā gadsimteņa, bet saglabājusies ļoti dzīva sapratne pat par deviņpadsmito – mani vecāki nākuši no tā laika, bet audzinājušas divas vecmāmiņas, kas bija īsti deviņpadsmitā gadsimta cilvēki. Šodien es dzīvoju jau divdesmit pirmajā, jāteic, saviem gadiem itin pilnasinīgu dzīvi. Tā kā laiks ir mainījies, tas sācis skriet daudz ātrāk, un laika ietekmē arī es dabiski mainos – mani interesē viss tas, kā pasaule ir izmainījusies, domāšana sarežģījusies. Nu jau mēs ejam pie psihologiem, pētām savu būtību un otra cilvēka būtību, it kā vairāk zinām par daudz ko, vairāk analizējam. Vai tas vienmēr ir labi – neņemos apgalvot. Kritisks skatījums var arī sagraut to labo, reiz uzbūvēto, viengabalainību. Viss, kas pasaulē šobrīd notiek, ir diezgan graujošs. Mēs dzīvojam dramatiskā laikmetā. Vismaz es par šo laikmetu izjūtu zināmu nemieru, tas atspoguļojas arī paša būtībā – gan sevis, gan laikmeta, gan savas profesijas analīzē. Vai savā zināmā meistarības pakāpē dari vienu un to pašu vai arī ienes un meklē kaut ko jaunu? Es piederu pie tās sugas, kas tomēr metas meklējumos, atrod sevī ko tādu, par ko līdz tam nebija domāts, kas parādās līdz ar gadiem un pieredzi. Sava veida kriticisms.
Saruna būtībā ietilpst tēmas pieteikumā – uz sarunu nāku ar katru savu darbu. Vai nu tas būs personāžs no kāda cita laikmeta, varbūt no citas tautas. Nevar īsti izprast, bet pēkšņi parādās spāņu tēma, es pat īsti nevaru pateikt, kādēļ. Analizējot secinu, ka šī tēma sākās manās bērnu dienās, kad tēvs 1929. gadā dabūja Latvijas Kultūras fonda prēmiju komandējuma veidā – braucienu uz Franciju un Spāniju.
Atceros viņa atvestās gleznu reprodukcijas, to vidū – Velaskess, bet visvairāk atmiņā palicis spāņu vēdeklītis, kas man faktiski kļuva par tādu kā spēļu mantiņu. Mans tēvs bija liels vērotājs, kā jau teātra cilvēks, un Spānijas iespaidi un stāsti par tiem uzkrājās. Labi nogulsnējusies, no šīm atmiņām mīlestība uz Spāniju manā daiļradē uzplauka pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Tad arī tapa glezna «Dialogs» – tāds no Velaskesa gleznām izkāpis spāņu tipāžs. Latviešu tautumeita – tas atkal bija sava veida izaicinājums, kad mēs varējām atļauties nosēdināt sevi līdzās kādai franču vai spāņu infantei. Dzīvē tas būtu neiespējami, bet es, piedāvādama šo tēmu kā dialogu, to īstenoju kā lietu, kam eiropeiski pašsaprotami mūsos jābūt, jo mēs taču esam daļa no Eiropas. Toreiz, pirms vairākiem gadu desmitiem, mēs nemaz tik daudz nedomājām par to Eiropu, tas nāca absolūti organiski, gan ar tādu spītīgu domu – ar ko mēs sliktāki par kādu lielvalsts personāžu. Mēs tai laikā gan parasti tikām līdzināti kādai citai lielai tautai. Tā sajūta, ka augstāk ir tā lielā krievu tauta, bet mēs tikai tāda sīka vienība, bija katram piedzīvota un izdzīvota. Tādēļ par daudz ko, kas notiek šodien, nemaz nav jābrīnās, tas jau ir mūsu kaulos un asinīs.
Tēma «dialogs» variējas, tā nav jāpieņem burtiski. Var teikt – Skulme piedāvā sevi. Labi, ja jums kas iepatīkas, ja nepatīk, arī labi.
– Teicāt, ka vēlaties, lai otrs dialoga dalībnieks, šajā gadījumā izstādes apmeklētājs, arī būtu zinošs un pat kaut kādā mērā līdzvērtīgs sarunu partneris.
Tieši tā. Tas ir bijis mans ceļš visu laiku. Es uzskatu, ka viss, kas mākslā un kultūrā rodas (dzeja, mūzika, glezniecība, teātris un tā tālāk), ir cilvēka gara produkts, kas jāpieņem tāpat kā daba, kā jebkura realitāte. Katrai domājošai būtnei jābūt ar vismaz elementāru sapratni. Jo mūsu māksla – tā ir mūsu mazās tautas bagātība. Viss, kas saistīts ar kultūru, tā ir vienīgā reālā vērtība, ko mēs radām. Kas tad vēl? Es pat nevaru nosaukt, varbūt bruģis vai kas tamlīdzīgs, tiešām nezinu, radioaparātus mēs taču vairs neražojam. Arī datorus ne, ja nu vienīgi programmēšanā, respektīvi, ideju pasaulē, arī zinātnes pasaulē, bet tā ir atkal cita sfēra.
Ir brīnišķīgi, ja mēs ar kaut ko varam lepoties, un tas mums arī jādara. Daudzas parādības, īpaši jaunās, mazāk sapratējos tiek uzņemtas diezgan kritiski. Tas ir dabiski. Varu ieteikt – mācies, skatītāj, šo jauno izteiksmes valodu, un tu sapratīsi – patiesībā viss ir pavisam vienkārši. Es, piemēram, mēģinu runāt caur krāsu, nevis caur tēliem, tādēļ manas tautumeitas nav etnogrāfiski precīzi noraksturotas. To var meklēt citur – kaut vai Miervalža Poļa, kurš Nīcas vai Maltas tautas tērpu atainos perfekti precīzi, darbos. Un tas nav ne labāk, ne sliktāk, jo tāds arī ir viņa mērķis. Es diezgan ignorēju šo detalizēto pieeju, mans vēziens ir plašāks, ekspresīvāks. Katram māksliniekam ir sava valoda. Es pat būtu gribējusi to otas triepienu vēl biezāku, spēcīgāku un trakāku, diemžēl mans fiziskais ķermenis ne vienmēr to ļauj izdarīt.
– No jums tātad, atšķirībā no Miervalža Poļa, nesagaidīt Valsts prezidentu portretus?
Nekādā gadījumā. Portretu, protams, var sagaidīt, bet tad tas būs tāds nepiesaistīts. Piemēram, ja man pēkšņi iepatīkas kāds sejas ovāls. Ja es tādu ieraugu, tas man nedod miera, un man par to jādomā, kamēr es to uzgleznoju. Es daudz esmu guvusi no akvarelista Kurta Fridrihsona, kas ir liels meistars un kura darbos nekad nebija tās tiešās konkrētības. Es esmu tuvāk tādam procesam mākslā, tāds vienkārši ir mans uzstādījums. Dzīvi mākslā dzīvojot, tu arī piedzīvo visas tās mokas, visas šaubas, kas iet blakus absolūtai savai patiesībai. Tā pašpārliecība rodas tikai tad, ja esi īsti trāpījis, tad ir laimīgs brīdis. Protams, tas izdodas ne katrā darbā. Līdzīgi kā lēciens sportistam – būs vai nebūs.
– Rodas iespaids, ka pret laikmetīgo mākslu jūsu attieksme ir pozitīva.
Jā, šajā ziņā esmu ļoti liberāla, es arī daudz ko no tās gūstu. Ja tu gribi saprast šodienu, domāšanas līmenī ir jāsaprot, kā rodas tie domu koncepti. Tas ir tāds domu smalcināšanas process, nevis «tikai tā un ne citādi». Var manīt, ka skatīts no cita redzes leņķa. Redziet, mēs tagad fotografējamies, un notiek tas pats. Viņš («Ziņu» fotogrāfs Raitis Puriņš – red.) meklē interesantāko rakursu, nevis vienkārši bildē mani tā, ka es šeit sēžu kā dāma. Un galu galā arī atrod. Tāpat ir arī glezniecībā – paskaties no sāna, pagriez tā vai šitā, un būs jau pavisam kas cits.
Mūsdienu mākslā dažkārt tā sadrumstalotības piegarša jūtama stipri. Piemēram, jauniešu grupa nosauc savu izstādi par «burziņu». Ko viņi dara – viņi uztaisa savus darbus un pēc tam burtiski saburza. Rodas jauna patiesība, jauna faktūra un cita īstenība. Tādas spēles ne jau pirmo reizi tiek mākslā izmantotas, to redzam arī teātrī. Bet tas ir interesanti, jo – kāpēc gan ne?
Mākslinieks, sarunājoties ar skatītāju, lielā mērā garantē šo interesantumu. Es gan esmu arī teikusi, ka man galīgi vienalga, ko skatītājs domā.
– Atklāti sakot, ne sevišķi esmu noskaņots tam ticēt.
Domājot par skatītāju, māksla nerodas. Te vienīgais kritērijs ir iekšējā atbildība pret sevi. Ja tu esi patiess pret sevi tai brīdī, tu nevienam negribi izpatikt. Radīšanas procesā ne kripatiņu nedomā par skatītāju. Bet beigās darbs tomēr tiek likts skatītājam priekšā, ne jau lai krātos darbnīcas stūros.
Gribētos, lai ar saviem darbiem palīdzētu latviešu cilvēkam palikt savā godīgumā, pasaules redzējumā, spējā vērtēt. Skatītājs jau varbūt dikti grib vērtēt, bet bieži vien notiek kā radio «Krustpunktos» – man nepatīk tas, tas un vēl šitais.
Māksliniekam un skatītājam jāaug kopā. Manam mūža darbam ir šāds moto: «Es veidojos, es mainos, arī tu mainies.» Drusku es tevi, skatītāj, spiežu mainīties, par varītēm. Tev var nepatikt, bet tev ir jāsaprot! Diemžēl mums stipri piemīt neprasme analizēt. Māksla, kultūra, literatūra, arī fotogrāfija, kas savā attīstībā mainās, palīdz analizēt. Arī laikrakstā rakstīts vārds ļoti palīdz analizēt parādības.
– Jūs savā daiļradē (un arī sabiedriskajā darbībā) vienmēr ejat pa priekšu laikam.
Tāds tas ceļš ir bijis. Un arī mēģināt pulcēt līdzīgi domājošos. Mēs, mākslinieki, pa lielākai daļai tādi arī esam. Tie, ko saucam par savējiem. Vienmēr, visos laikos, ir mēģināts vest citus, arī palīdzēt attīstīt tādas parādības, kuras savulaik skaitījās nepieļaujamas. Tāda nu ir tā mana sūtība.
– Skatoties vairākus jūsu padomju laikā tapušos darbus, jāpabrīnās, kā tie toreiz «izgāja cauri»?
Pamazām pieradināju, ar zināmu atļaušanos. Cilvēki jau sāk redzēt ar tām acīm, ko tu priekš skatītāja atver. Tu palīdzi viņam atvērt savas paša acis, un skatītājs sāk ieraudzīt pasauli krāsaināk.
Modernajā mākslā jau vispār ir tāda problēma kā robežu pārkāpšana, arī tā mani spēcīgi nodarbina. Kur ir tā robeža, vai tiešām ir tā, ka viss ir atļauts – dari, ko gribi? Es domāju, ka gluži tā nav gan. Skolai jābūt, lai arī dažs labs talants ir uzplaucis arī bez skolas. Viņam ir sava meistarība un īpatnība. Tādi ir bijuši arī starp Jelgavas māksliniekiem, ko pie mākslas dzen tikai mīlestība uz to.
Tā ir arī ar Talsu mākslinieku Zigurdu Poļikovu, kurš arī nav gājis nekādās akadēmiskās skolās, bet saņēma balvu «Gada glezna 2015». To tik spilgti atceros tāpēc, ka Agijas Sūnas galerija (kas šo konkursu sadarbībā ar «Swedbank Private Banking» rīko tradicionāli – red.) pagājušā gada decembrī kā vērtētāju izvēlējās mani. Atbilstoši tradīcijai uzvarētāju vienpersoniski katru gadu izvēlas kāds no labākajiem māksliniekiem, un es no 56 pretendentiem par gada gleznu izvēlējos Z.Poļikova darbu «Šķūnis». Varbūt šāds risinājums kādam arī šķita problemātisks, bet mani šis neakadēmiskums nemaz netraucēja.
– Droši vien nav viegli noteikt vienu vislabāko?
Pilnīgi neiespējami. Kurš no labajiem ir tas vislabākais? Es pati sevi arī nekad neesmu uzskatījusi par labāko, jo Latvijā tik tiešām ir vesela virkne labu, pat izcilu gleznotāju.
Dažreiz mēs nosaucam tikai vienu Borisu Bērziņu, bet ar ko sliktāki Maija Tabaka, Heinrihsoni (te jānosauc vai visa ģimene), Edvards Grūbe, Inta Celmiņa (neaizmirsīsim arī ASV dzīvojošo Viju Celmiņu), Imants Vecozols, tas pats jau minētais Miervaldis Polis? Tā jau var saukt un saukt, variācijas var būt ļoti dažādas, un arī katrs no viņiem ir ļoti atšķirīgi.
Un kur tad vēl jaunā paaudze jeb tā, kuru laikam vairs tikai es atļaujos saukt par jaunu – Kristaps un Kaspars Zariņi, arī Vija un vesela komanda Avotiņu, šo sarakstu var turpināt vēl un vēl. Tā ir brīnišķīga mantība, kas mums pieder, es varu vienīgi sajūsmināties par to.
– Vai savukārt varat nosaukt kādu, kas visvairāk iedvesmojis (protams, ne tiešā veidā) jūsu daiļradi?
Kaut kādā mērā es savu identitāti redzu visos jau nosauktajos māksliniekos. Viņu atradumi dzīvo manī un manos atradumos. Tā ir tāda savstarpēja ražas ievākšana, kad graudi tiek sabērti vienā – latviešu mākslas – klētī, kas ir milzīgi neaptverama. Bet katram atsevišķi ir savs svars un nozīmīgums.
Pie maniem lielākajiem iedvesmotājiem nedrīkstu nenosaukt Kurtu Fridrihsonu, Rūdolfu Pinni, Leo Svempu, Valdemāru Toni. Tāpat kaut kas ir manī aizgūts arī no lielajiem pasaules meistariem. Dažreiz pilnīgi jūtu, kā viņu roka mani vada, veidojot savas gleznas. Tās ir brīnišķīgas sajūtas.
– Vai šīs sajūtas jūtat arī tagad? Jūs taču turpināt aktīvi gleznot.
Kamēr vēl daudz maz ir spēks. Tagad esmu ķērusies pie tādiem lielāka izmēra darbiem. Man patīk un gribas gleznot.
Taču lielo pasūtījumu laiks ir beidzies. Lai taptu jauna glezna, mūsdienās vispirms jāiegulda savi līdzekļi – krāsas un audekli maksā naudu. Arī manu darba vietu neviens cits neapmaksā. Tāpat darbu uzglabāšana prasa līdzekļus – šeit domāju ne tikai savus, bet arī savu vecāku un bērnu darbus. Bet kur nu man žēloties, citiem māksliniekiem, iespējams, klājas daudz grūtāk.
Vienalga, gleznošana ir mans darba lauks, mana dzīve. Redziet, kamēr es ar jums runāju, es paralēli daru vēl vienu lietu. Jūsu klātbūtne dod man asāku redzējumu, un es tagad zinu, ka tajā pašreiz topošajā gleznā – tur, pie darbnīcas sienas, – pie melnajām līnijām nepieciešams pielikt kaut ko no dzeltenā. Tūlīt, kā jūs aiziesiet, es to noteikti izdarīšu.
– Nu, tad jau laiks prasties. Varam būt tikai lepni, ka jaunās gleznas tapšanu kaut minimāli iedvesmojusi mūsu klātbūtne. Tomēr, pirms atvadāmies, vēl nedaudz gribētu uzzināt tieši par Jelgavā gaidāmo izstādi.
Tur būs sava veida izlase no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas. Būs gan tautiskie, gan spāņu motīvi, gan vēl kādas gleznas. Jelgavas muzejā mana izstāde būs pirmoreiz, bet vispār tā būs mana otrā izstāde jūsu pilsētā. 2013. gada pavasarī Sv.Trīsvienības baznīcas tornī bija neliela personālizstāde «Sievietes. Pavedieni». Protams, muzeja telpās var atļauties vairāk gleznu un lielākus formātus.
Ja ierunājāmies par jūsu pārstāvēto pilsētu, varu teikt, ka ļoti labi atceros tos laikus, kad Jelgavā radās profesionālu mākslinieku grupa ar Gunti Strupuli priekšgalā. Atzīšos, man iekšēji toreiz bija liels žēlīgums pret šīs grupas pārstāvjiem, jo es atcerējos to Jelgavu, ko pusaudža acīm biju redzējusi pagājušā gadsimta 30. gadu beigās, kad viesojāmies pie teātra dekoratora Arvīda Spertāla.
Galvenais iemesls jau bija darbnīcas, ar ko toreizējā pilsētas vadība 1970. gadā iekārdināja jaunos māksliniekus. Bet pati pilsēta bija kļuvusi ļoti padomiska un depresīva.
Jaunākie iespaidi gan ir krasi mainījuši manu tagadējo Jelgavas redzējumu, un ar nepacietību gaidu dialogu ar jūsu skatītāju.
