Jelgavnieces Ingas Birkmanes ceļojums Ramadānā uz tēlainajiem Atlasa kalniem Marokā.
«Kalnus atklāju pērn, kad kopā ar grupu devāmies uz Itālijas Dolomītalpiem. Sapratu, ka šāds piedzīvojums, kad rāpties uz augšu, sevi nedaudz «izvēdināt», piedzīvot grūtības un, protams, visu to skaistumu, man vismaz reizi gadā ir vajadzīgs. Tāpēc, kad «feisbukā» ieraudzīju aicinājumu kopā ar grupiņu entuziastu braukt tā saucamajā trekingā (pastaiga kalnos) uz Atlasa kalniem Marokā, turklāt par ļoti pieņemamu cenu, daudz nedomājot, piekritu,» par sava krāsām, smaržām un vietējās kultūras iespaidiem bagātā ceļojuma sākumu jūnija beigās stāsta jelgavniece psihoterapeite Inga Birkmane.
Neierastie kontrasti
Lai gan 12 ceļotāju grupā, ko pirmo reizi kalnu tūrē vadīja Valdis Vītoliņš, bija Ingai pilnīgi sveši cilvēki, viņu tas nemulsināja. «Noskaidroju, ka ar brauciena organizēšanu Marokas pusē viss ir kārtībā, un sapratu, ka nekas slikts nevar notikt. Kalni jau nav arī vieta, kur diži socializēties – visi koncentrējas uz iešanu. Taču būtībā esmu atvērta cilvēkiem, un arī šajā grupā jutos gana ērti,» brauciena vienu no svarīgiem psiholoģiskiem aspektiem atklāj I.Birkmane. Astoņu dienu ceļojums vēl arī iekrita svētajā mēnesī jeb Ramadānā, kad musulmaņi gaišajā dienas laikā atturas no ēdiena un dzēriena. Taču tas kalnā kāpējus neietekmēja – marokieši viesus uzņēma ar visu viņiem pienākošos cienību un gādību.
«Ielidojām vēlā pēcpusdienā. Mans pirmais iespaids, izejot no lidostas, bija 45 grādu svelme un saule, kas rietēja caur palmām. Tas nedaudz asociējās ar «Vējiem līdzi» kaislīgajām naktīm. Pie viesu nama piebraucām jau naktī. No ārpuses tur viss izskatās diezgan necils un netīrs – pagalmā gružu un zaru kaudzes. Taču iekšā paveras pilnīgs pretstats – greznas flīzes, mozaīkas, krāsas, drapērijas, spilveni, sudraba trauki, metālkalumi, zīds. Viss pārdomāts līdz pat salvešu kastītei, lai tās saskanētu ar zilajiem traukiem. Tā bija karaliska sajūta. Interesants bija arī viņu mājas riādas interjers – centrs abu stāvu augstumā atstāts brīvs un domāts košumam. Tur tiek ierīkots kāds akmeņu krāvums vai ūdenskritumiņš, salikti ziedi. Visa dzīve notiek apkārt. Arī istabiņas bija pa apli, bet mājas vidū uzņem viesus un pasniedz ēdienu,» stāsta Inga.
Marokas karstums un garšas
Viesu namā maltītes bijušas vairāk Rietumu tūristiem pielāgotas. Vietējais kolorīts – Marokas tadžinā jeb īpašā keramikas sautējamā traukā pagatavots ēdiens – ticis kalnos, kur kāpējiem no Latvijas sekoja ne tikai pavadonis Iliass, nastu nesēji un ēzelīši, bet arī savs pavārs, kurš spēja pagatavot sautējumu no turpat nomedītas kaziņas. «Garšu nianses ir vienkārši fantastiskas. Marokieši liek kopā tādas sastāvdaļas, kas man pat prātā neienāktu. Piemēram, vistu kopā ar ķirbi vai apelsīnu. Vienu dienu bija makaroni ar kanēli un cukuru, kādus bērnībā kā desertu taisīja mana vecmāmiņa. Taču tas bija pamatēdiens ar vistu,» vietējā kulinārijā ļauj ielūkoties Inga.
Karstajās dienās ceļotājiem no Latvijas arī kļuvis vairāk saprotams marokiešu ģērbšanās stils. «Karstumu tur bija vieglāk paciest, jo gaiss ir sauss. Taču vienalga ir grūti. Man radās teorija, kāpēc Austrumu cilvēki ir agresīvāki. Karstumā ir grūti saglabāt mieru. Lietojām maksimālo saules aizsardzības krēmu un sākumā nedaudz iesmējām, ka vietējie tā tuntulējas. Bet drīz vien paši sākām ģērbties līdz papēžiem un tīstīties lakatos, jo saule Marokā nevis iesauļo, bet dedzina. Tur arī ir tādas smiltis, ka visas drēbes un somas uzreiz paliek netīras tādā, kā mēs smējāmies, nekādā krāsā. Taču iekšā visi uzreiz «iziet caur ūdeni» un pārģērbjas baltā – viss tīrs un austrumu smaržām piepildīts,» kontrastus ieskicē I.Birkmane.
Mērkaķīši nāk fotografēties
Nākamajā dienā pēc ierašanās Latvijas kalnā kāpējiem programmā bija lēnu garu aizstaigāt līdz Marokā vienam no lielākajiem Ouzouda ūdenskritumiem. Berberu valodā tas nozīmē «olīva», jo ūdenskritumu ieskauj olīvkoku birzs. Tur ūdeņi vairākās kaskādēs gāžas apmēram 100 metru dziļumā pāri sarkanīgām klintīm. Pa taku var aiziet līdz ūdenskrituma augšai, bet pa otru stāvo krastu doties lejup uz nelielu upes prāmi, ar kuru var iebraukt zem ūdenskrituma, kas karstajā 45 grādu saulē ir vienkārši laime. «Pie ūdenskrituma auga arī ļoti daudz vīģu, taču tik skaistas un atšķirīgas zilās un zaļās krāsas vēl nebiju redzējusi. Pirmo reizi satikām arī ēzelīšus un mērkaķīšus. Viņi tur, lejā, tik ļoti pieraduši pie tūristiem, ka nāca iepozēt fotogrāfiem. Neviens neko nečiepa, bet vispār brīdināja sargāt mantas. Visu to ūdenskrituma laiku bija sajūta, ka mūs vēro vairāk, nekā vērojam mēs. Viss it kā mums, bet – kas jūs tādi esat?» divējādās izjūtas atklāj I.Birkmane.
Kultūru atšķirību palīdzēja mazināt un skaidrot vietējais kalnu pavadonis. «Iliasam ir grāds psiholoģijā un filozofijā. Viņš ir arī ultramaratonists, bet vislabāk jūtas, vedot tūristu grupas kalnos. Pamanīju, ka viņam ļoti svarīgi sevi izaicināt – iet cauri grūtībām. Tādā veidā nobriest un attīstās viņa personība. Psiholoģiski tas šķita ļoti interesanti un pareizi. Viņš arī daudz stāstīja par kultūru, sievieti, ģimeni, teroristiem. Bija interesanti dzirdēt no viņa paša, cik ļoti atšķiras vienkārša miermīlīga musulmaņa un teroristu priekšstati, bet kā mediji pasniedz visu kā musulmaņu lietu,» min Inga.
Gotiņ, nenāc tuvāk!
Un tad jau paši Atlasa kalni, ko, «notrekingojot» aptuveni simts kilometru un uzkāpjot 4071 metru augstajā M’Goun virsotnē (pēc Tubkāla (4167 metri) otra augstākā virsotne), ceļotājiem no Latvijas bija paredzēts pievarēt četrās dienās. «Maršruts vairāk bija kā pastaiga – nav vajadzīgas papildu ierīces, lai kaut kur uzrāptos. Tāpat nepastāv nekādu īpašu briesmu – skorpioni un čūskas bēg, izdzirdot tuvojamies tādu baru. Tomēr piedzīvoju arī kalnu slimību. Bija slikta dūša, sāpēja un reiba galva. Taču līdzi bija elektrolīti, ko lika pie ūdens. Palika vieglāk,» raksturo jelgavniece.
Liels piedzīvojums bija arī palikt kalnos pa nakti. «Domāju, ka neesmu bailīga, bet piedzīvoju paniku. Naktī izgāju – ieraudzīju lielo, skaisto pilnmēnesi, bet pēkšņi liels zvērs priekšā! Kāpjos atpakaļ, bet tas nāk virsū. «Gotiņ, gotiņ, nenāc tuvāk!» bija viss, ko spēju pateikt un ņēmu kājas pār pleciem. Tas nevarēja būt nekas cits kā ēzelis vai kalnu kaza, bet naktī jau viss izskatās citādi,» ar smaidu atceras Inga. Viņa atklāj – lai cik grūta pati kāpšana, virsotnē pārņem fantastiska sajūta. Burtiski aizraujas elpa no plašuma un skaistuma, dvēsele dzied un gribas vienlaikus gan raudāt, gan smieties.
Lai arī piedzīvotas tulznas, šļūcot lejup pa mazajiem akmentiņiem, šīs fantastiskās kalnu sajūtas neizgaist ne atpakaļceļā, ne vēl ilgi, atgriežoties mājās, atzīst Inga. Tāpat kā visi Marokas iespaidi, kas dvēselē ievijās arī Marakešas tirgū piedzīvotajā burzmā, garšvielu aromātā un čūsku dīdītāju priekšnesumos. «Tas arī visvairāk ierakstīsies – smaržas, krāsas, bergamote, argans, eļļas, tēja un tās dzeršanas ceremonija. Iliass (attēlā) mums kalnos tādu taisīja. Vispirms viņš kannā pagatavoja zaļo tēju, ar ko tikai to kannu izskaloja. Tad viņš uzlēja piparmētras, ko vairākas reizes laistīja glāzītē un atpakaļ kannā, līdz beigās no liela augstuma atkal glāzītē, lai parādās nelielas putiņas. Kannā liek arī cukuru. Tad jādzer trīs glāzītes. Pirmā – salda kā mīlestība, otrā – rūgta kā dzīve, bet trešā – spēcīga kā nāve! Pamatiedzīvotāju berberu mājās tā sagaida katru ciemiņu. Tāpēc Maroka nebija stāsts tikai par kalniem, bet arī cilvēku viesmīlību un viņu priekšstatiem par dzīvi,» ceļā arī citus aicina Inga.
Ceļojuma piezīmes
● Maroka – valsts Ziemeļāfrikā pie Atlantijas okeāna un Vidusjūras, ko atdala Gibraltāra šaurums.
● Ieteicams doties septembrī, kad mazinājusies vasaras tveice.
● Ingas ceļojuma izdevumi – aptuveni 600 eiro, kur iekļautas lidmašīnas biļetes, uzturēšanās viesu mājā, kalnu pastaiga un ēdināšana.
● Svarīgi lietot spēcīgu pretiedeguma krēmu, izvēlēties piemērotu apģērbu un kalniem paredzētus apavus.
● Ūdeni no kalnu strautiem dzert nav ieteicams – tas ķīmiski jāattīra.
● Pastaiga kalnos – lielisks veids, kā atbrīvoties no liekajiem kilogramiem.
