Kultūras mantojums ir kopēja sabiedrības bagātība. Kopā ar īpašniekiem mēs esam atbildīgi par tā saglabāšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm tāpat, kā tas nodots mums.
Kultūras mantojums ir kopēja sabiedrības bagātība. Kopā ar īpašniekiem mēs esam
atbildīgi par tā saglabāšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm tāpat, kā tas nodots mums.
1997. gadā Eiropas valstu galotņu tikšanās laikā Strasbūrā valstu vadītāji nolēma
ar 1999. gadu uzsākt kampaņu par tēmu «Eiropa – kopīgs mantojums». To sadarbībā ar Eiropas valstīm gatavo Eiropas Padome. Kampaņu Latvijā organizē Kultūras ministrija, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija, Pašvaldību savienība, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija un Latvijas Kultūras mantojuma saglabāšanas fonds. Kampaņas «Eiropa – kopīgs mantojums» noslēguma ceremonijā, kas šogad notiks Latvijā, piedalīsies 46 Eiropas valstis.
Koka arhitektūras paraugi
Koks Latvijā – tradicionāls būvmateriāls
Koks ir Latvijas būvvēsturē tradicionāls materiāls, par ko liecina tūkstošiem celtņu laukos un pilsētās. Diemžēl šā materiāla ēkas apdraud laiks, uguns un mitrums. Taču nekas nespēj būt acij tik tīkams kā koka siltums, smarža un dabiskums. Koka ēkas ir vieglas, siltumnoturīgas un vienkārši būvējamas.
Šā gada kultūras mantojuma pasākumu plānā ietverts konkurss «Koka arhitektūra Latvijā», kura noslēgums paredzēts septembrī. Konkursu izsludina Latvijas Institūts un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. Tā prēmiju fonds ir septiņi tūkstoši latu, un ir paredzēts apbalvot trīs labāk saglabātās restaurētās vēsturiskās koka būves Latvijā un trīs veiksmīgākās mūsdienu koka būves. Konkursa noslēgumā tiks rīkota izstāde un izdots katalogs «Koka būves Latvijā».
Vecās ēkas laikmetu griežos
«Koks ir silts, bet akmens – auksts: koki jāpērk mazāks daudzums,/ Un, lai kokus mežā gūtu, jāveic nav tāds tālums mums. /Koks ir blīvs, un koks ir stiprs, kokā saldi dusi tu,/ tā kā stārķis savā ligzdā, baudot saules siltumu,» tā par pilsētas koka dzīvojamām ēkām raksta Jelgavas 17. gadsimta dzejnieks Kristians Bornmans. Šķiet, trāpīgāku koka mājokļa raksturojumu atrast grūti. Saprotams, mežu pārpilnības dēļ tajos laikos ēkas celt no koka bija ekonomiski izdevīgi, bet senos celtniekus vadījusi arī vēlēšanās pēc tīkamiem, veselīgiem dzīves apstākļiem. Pilsētas koka celtņu tiešas priekšteces bija lauku celtnes, kas pakāpeniski tika piemērotas pilsētas plānojuma prasībām un atkarībā no vietas apbūvē un īpašnieka turības un stāvokļa sabiedrībā atspoguļoja sava laika valdošo arhitektūras un mākslas stilu iezīmes.
Līdz 1944. gada jūlija pēdējām dienām Jelgavu pamatoti varējām dēvēt par koka arhitektūras kompleksu pieminekli. Tagad palikuši tikai daži zīmēti 18. un 19. gadsimta pilsētas kopskati, apbūves fragmentu zīmējumi, ilustrētas publikācijas, attēli uz skatu kartēm, nedaudzi pilsētas senās apbūves fotoattēli, kas uzņemti īsi pirms Jelgavas degšanas. Pilsētas neparasti gleznainā ainava iegūlusies vecākās paaudzes atmiņā, bet tajā saglabājies arī tas tuksnesīgais klajums, kur starp nodeguļu un krāsmatu kaudzēm un vēja nēsātu pelnu plēnēm rēgaini slējās dūmeņu mežs un jau attīrīto ielu malās – dabīgā akmenī rūpīgi kalti pakāpienu simti – tik, cik koka namos tie veduši.
Iespējams, ka tieši vēja virziens, vācu karaspēkam atkāpjoties, paglāba no iznīcības liesmu šaustītās pilsētas rietumu nomali un apbūvi Svētes un Dobeles virzienā. Tur vēl šodien var atrast celtnes, kas uzskatāmas par Jelgavas koka arhitektūras paraugiem, kaut arī, kā jau gadījuma saudzētas, tās pārstāv tikai dažus celtņu veidus un sniedz tikai aptuvenu priekšstatu par zaudēto. Senās koka guļbūves atliekas mūsdienās, par tām nerūpējoties, laika zobs sagrauza tikpat ātri un nežēlīgi kā karš. Vecpilsētas stāvoklis to apliecina.
Jau kopš viduslaikiem Jelgava galvenokārt bija koka namu pilsēta. Kādreizējā Kurzemes hercogu rezidence izgāja tos pašus attīstības posmus, ko citas līdzīga lieluma un nozīmes pilsētas. Uzplaukuma gadi mijās ar ugunsgrēkiem, mierīgu dzīvi pārtrauca kari. Iedzīvotājus nodarbināja ielu bruģēšanas radītās grūtības, trūka arī dzeramā ūdens. Tomēr stingri plānoto, kaut arī bieži vien dubļaino vai putekļaino, ielu malās klaudzēja namdaru cirvji, smaržoja svaigi tēsti koki, kaļķu java un māls. Prasmīgas rokas materiālā iemiesoja ne tikai ilgas pēc ērta mājokļa, bet arī apliecināja sevi solīdās konstrukcijās, acij tīkamā celtnes samērībā, sīku detaļu mākslinieciskā izveidē, krāsu košumā. Augšup slējās nami, pilsēta auga.
1625. gadā atkārtotais zviedru iebrukums un tam sekojošie ugunsgrēki nesa smagus zaudējumus koka apbūvei. Bija vajadzīgi gadi, līdz pilsēta sāka atspirgt.
Guļbūvju un pildrežģu pilsēta
Apbūve intensīvi paplašinājās hercoga Jēkaba valdīšanas laikā, kad līdztekus citiem labiekārtošanas pasākumiem tika ierīkota arī pilsētas ūdensapgāde un ap 1665. gadu pabeigta Svētes – Driksas kanāla rakšana. Ar kanālu bija savienoti arī aizsarggrāvji jaunierīkoto vaļņu priekšā. Nocietinājumu izbūve gan kavēja līdz tam neierobežotās pilsētas teritorijas palielināšanos, toties piešķīra Jelgavai līdz tam nebijušu mājīgu telpiskumu. Tieši 17. gadsimta beigās pilsētas arhitektūra kopumā bija ieguvusi tādu raksturu, kādu to nākamās paaudzes ir saglabājušas 18. gadsimtā līdz pat 19. gadsimta vidum. Dzejnieks un Lielās pilsētskolas rektors Kristians Bornmans par Jelgavu rakstīja tā: «Nedaudz ēku ir no akmens, vairums to ir koka būves,/Tomēr kārtīgas un tīras, un tur tirgo, cep un brūvē…»Koka ēku īpatsvaru apstiprina arī vēlākā statistika. 1578. gadā Jelgavā bija 175 nami – vienstāva ēkas ar salmu vai lubu jumtiem. 17. gadsimta vidū pilsētā bija apmēram 800 koka namu un tikai dažas mūra celtnes, 1841. gadā – 109 mūra nami un 752 koka ēkas. Solīdi būvētās koka celtnes, rūpīgi koptas un saudzīgi ekspluatētas, bez sevišķiem bojājumiem kalpoja simts gadu, ja vien pārmaiņas dzīvesveidā, saimnieciskā rosība vai kāda stihiska nelaime tās nepārveidoja.
Jelgava, būdama hercogistes galvaspilsēta, jutīgi atsaucās uz visu jauno mākslā un arhitektūrā. Tas, kas vispirms rada izpausmi galmā un lielākajās sabiedriskajās ēkās, noteikti agri vai vēlu ienāca arī pilsonisko aprindu mājokļu dekoru elementos. Jaunie strāvojumi pilsētas arhitektūras noskaņu neizjauca, taču 18. un 19. gadsimtu mijā, visā Latvijas arhitektūrā vēl valdot klasicismam un ampīram, pilsētas koka apbūvi papildināja neredzēti krāšņas celtnes. Tolaik grūti izbraucamās ielas tika nobruģētas, bet nami ap 1820. gadu dabūja dakstiņu jumtus. Tika saskaņots fasāžu krāsojums, un visa pilsēta kļuva par augstvērtīgu mākslas darbu. Daudzveidība vienveidībā – arī tā varētu dēvēt Jelgavas apbūvi 19. gadsimta vidū. Izlīdzināta augstuma apbūvē mājas bija orientētas ar galu vai sāniem pret ielu, spilgti izcēlās atsevišķais pildrežģu raksts un ar kokgriezumiem rotātās savdabīgās ieejas durvis. Fasāžu veidotā, ritmiski dalītā apbūves josla slēpa aizmugures dārzu kuplo zaļumu un brīvi stāvošas ēkas to dziļumā.
Jelgava bija guļbūvju un pildrežģu pilsēta. Apbūvi vainagoja sarkanīgos toņos zaigojošie stāvie dakstiņu jumti. Vairums to bija divslīpju, bet trīsstūrveida zelmiņos gaišie apmetuma laukumi mijās ar koka režģojumu. Straujais mūra celtniecības uzplaukums 19. gadsimta otrajā pusē izjauca Jelgavas apbūves saskaņotību. Kā svešķermeņi pacēlās augstie mūra īres nami un iestāžu ēkas, tika aizbērti gadu desmitiem netīrītie, par novadgrāvjiem pārvērtušies pilsētas kanāli. Pilsētas seja mainījās, taču vēsturiskā apbūve joprojām dominēja līdz tai liktenīgajai, svelmainajai 1944. gada vasarai, kad Jelgavu sedza tumša dūmaka, bet nakts debesis gaišas darīja milzu ugunsgrēka atblāzma.
Mērķis – saglabāt un atjaunot
Viens no galvenajiem mūsdienu Jelgavas attīstības mērķiem ir saglabāt un atjaunot pilsētas kultūrvēsturisko mantojumu, kas ietver pilsētbūvniecības, arhitektūras, mākslas un vēstures pieminekļus, kopā veidojot bijušās Kurzemes hercogistes galvaspilsētas vēsturisko vidi.
Kultūras pieminekļu aizsardzību nosaka likums «Par kultūras pieminekļu aizsardzību», 1992. gada 26. novembra lēmums «Par kultūras pieminekļu uzskaites, aizsardzības, izmantošanas un restaurācijas noteikumiem» un citi likumdošanas akti. Kultūrvēsturisko mantojumu saglabā, to konservējot, fiksējot fotogrāfijās un restaurējot.
Jelgava ir vienīgā Latvijas pilsēta, kas ir ļoti postīta abos pasaules karos, zaudējot lielu daļu no savas kultūrvēsturiskās apbūves.
Pēc pilsētas nodegšanas 1941. gada 31. jūlijā un apzinātas kultūras pieminekļu novākšanas politikas, kā arī jaunas, svešādas apbūves ieviešanas totalitārā režīma vadībā 40. gadu beigās Jelgavā palikusi tikai neliela daļa unikālās vēsturiskās apbūves, kurai jāveltī vislielākā uzmanība un jāatvēl visvairāk līdzekļu. It īpaši tas attiecas uz veco koka apbūvi.
Ar valsts Kultūras ministrijas 1994. gada 27. decembra pavēli nr. 141 Jelgavā ir apstiprināti 22 valsts un 56 vietējas nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļi. No tiem nozīmīgākais ir pilsētas vēsturiskais centrs, koka arhitektūras komplekss bijušās Lielās, tagad Ausekļa, ielas galā, kur slēpjas lieliskas, diemžēl neizmantotas iespējas plašai restaurācijai.
Vecpilsēta – valsts nozīmes kultūras piemineklis
Vecpilsēta ietver 18. līdz 19. gadsimta pilsētbūvniecības paraugu, kurā ir saglabājies vēsturiski veidojies ielu tīkls un koka apbūves arhitektoniskā vēsturisko elementu izteiksmība. Valsts kultūras pieminekļu inspekcija izdevusi apkopojumu «100 apdraudētākie kultūrvēsturiski nozīmīgie objekti Latvijā», kurā iekļauti arī divi Jelgavas vecpilsētas objekti – koka dzīvojamā ēka Vecpilsētas ielā 84 un dzīvojamā ēka un noliktava Vecpilsētas ielā 74.
Jelgavas teritorijas plānojums 1999. – 2010. gadam paredz Jāņa Asara, Mazā Dambja un Dobeles ielas apbūves arhitektonisko un vēsturisko izpēti. Nākotnē domāts vecpilsētas apbūvi telpiski sasaistīt ar Sv.Annas baznīcu, atjaunot pilsētas bijušo aizsargvalni, daļēji atsegt bijušo Jēkaba kanāla izbūvi, tādējādi atjaunojot kultūrvēsturisko vidi.
Kur vēl Jelgavā ir koka ēkas?
Jāņa, Mātera, Zirgu un E.Veidenbauma ielā koka apbūve veidojusies 19. gadsimta otrajā pusē un, izņemot nopostīto Jāņa ielas apbūvi, saglabājusies ar nemainīgu plānojumu un sākotnējo apbūves blīvumu. Jelgavas teritorijas plānojums 1999. – 2010. gadam paredz restaurēt nopostīto Jāņa ielas apbūvi, saglabājot apbūves proporcijas, kas raksturīgas Mātera ielas nepāra numuru pusei pretī 2. ģimnāzijai, tā noslēdzot arhitektoniski vienotu pilsētbūvniecības ansambli bijušo Jāņa kapu ziemeļu un rietumu daļā. Nepieciešams rast Mātera ielas dienvidu daļai vienotu sasaisti ar Zirgu, E.Veidenbauma, Stacijas ielu vēsturiskās apbūves raksturu.
Uzvaras, Dobeles, Jaunatnes un Kazarmes ielā saglabājusies unikāla klasicisma stila 19. gadsimta beigu mazstāvu koka apbūve, kas tagad ir avārijas stāvoklī. Tāds ir Uzvaras ielas 45., 47., 49., 49.a nams. Teritorijas plāns paredz saglabāt apbūvi gar Lapskalna, Šķūņu, Kārļa, Kazarmes, Ausekļa, Vārpu un Jaunatnes ielu un restaurēt vēsturisko telpu ap bijušo Kalvinistu baznīcu Uzvaras ielā 10.
Pulkveža O.Kalpaka, Raiņa, Tērvetes, Filozofu, Kungu un Dambja ielā ir saglabājusies tipiska 19. gadsimta vienstāvu un divstāvu koka un koka pildrežģu dzīvojamā, kā arī ārpilsētas atpūtas zonas apbūve.
Publikācijā izmantota Gunāra Jansona grāmata «Kurzemes pilsētu senās koka ēkas» un izdevums «Jelgavas teritorijas plānojums 1999 – 2010».
Atvērumu sagatavoja Andra Ozola sadarbībā ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Jelgavas galveno inspektori Guntu Skulti.
