Izlasīju «Zemgales Ziņās» Mārtiņa Pīlādža komentāru «Tandēms un citas figūras siltuma spēlē» un nolēmu, ka arī es kā bijušā pašvaldības bezpeļņas uzņēmuma «2. namu pārvalde» direktore, nedrīkstu vienaldzīgi klusēt šajā jautājumā.
Izlasīju «Zemgales Ziņās» Mārtiņa Pīlādža komentāru «Tandēms un citas figūras siltuma spēlē» un nolēmu, ka arī es kā bijušā pašvaldības bezpeļņas uzņēmuma (PBU) «2. namu pārvalde» direktore, nedrīkstu vienaldzīgi klusēt šajā jautājumā.
Kad mūsu pilsētā sākās siltumtīklu nereālā rehabilitācijas projekta realizēšana, namu pārvaldes atradās šā ķīseļa pašā viducī. Neskaitāmas reizes biju vērsusies gan pie Pilsētsaimniecības departamenta direktora Aigara Ozola, gan Pilsētsaimniecības komitejas priekšsēdētājas deputātes Velgas Vilciņas, gan arī pie STU direktora Genādija Dupuža, iesakot, ka vispirms vajag rehabilitēt pašu dzīvojamo fondu, it īpaši dzīvojamo māju iekšējās apkures un karstā ūdens piegādes sistēmas. Kāda jēga «kabināt» jaunu, modernu siltummezglu un siltumenerģijas skaitītāju, ja māju iekšējie siltumtīkli ir pilnīgi nolietojušies, regulāri rodas siltumenerģijas zudumi un siltumnesēja noplūdes? Ar šo moderno mezglu uzstādīšanu siltumenerģijas ekonomijas problēma dzīvojamajās mājās netiks atrisināta. Jau tad tandēms bija radies un nevienu no nosauktajām amatpersonām nereālais projekts neuztrauca. Tika norādīts, ka iekšējās komunikācijas ir namu pārvalžu problēma.
«Mūziku pasūta» STU
Lai šo jautājumu sāktu risināt, Pilsētsaimniecības departamenta sanāksmēs uzstāju, ka ir jāgatavo Domes lēmums par to, lai STU, kā arī citi uzņēmumi, kas piegādā savu produkciju pa namu pārvalžu iekšējām komunikācijām un par to saņem no iedzīvotājiem samaksu pēc apstiprinātajiem tarifiem, kuros ir paredzētas arī komunikāciju profilaktisko apkopju un remontu izmaksas, zināmu daļu no saņemtās maksas novirza namu pārvaldēm iekšējo komunikāciju remontiem. Nav godīgi (un nav arī loģiski), ka viens pašvaldības uzņēmums piegādā savu produkciju pa iekšējiem tīkliem un gūst peļņu, bet otrs pašvaldības uzņēmums par «pliku velti» remontē šos tīklus. Mans priekšlikums Domes amatpersonu atbalstu neguva. Tad tika piedāvāts cits variants, respektīvi, lai šie uzņēmumi, arī STU, dzīvojamo māju iekšējos tīklus pārņem savā pārziņā. Tad nebūtu nepieciešams daļu saņemtās maksas par komunālajiem pakalpojumiem novirzīt namu pārvaldēm un Domes amatpersonām nebūtu jāmeklē vainīgie, kad ir notikusi kārtējā komunikāciju avārija, jo, ja saimnieks ir viens, tad no viņa visa atbildība arī jāprasa. Arī šis priekšlikums neguva Domes amatpersonu atbalstu. Saprotami, jo nevarēja taču uzgrūst STU sapuvušos iekšējos tīklus pirms Pasaules Bankas aizdevuma realizēšanas. Tas taču bremzētu «šā procesa veiksmīgu norisi»! Tad jau labāk namu pārvaldes lai kuļas, kā māk…
Vēlāk gan Dome pieņēma lēmumu, ka no iekasētās īres maksas 0,02 Ls/m2 namu pārvaldēm ir jānovirza tikai un vienīgi iekšējo tīklu remontiem. Tāda lāpīšanās vien iznāca.
Galarezultātā STU bija tas, kas saņēma miljonus un «pasūtīja mūziku», bet namu pārvaldēm ar mūsu Domes «gudro galvu» svētību bija jāpaliek par stūra mājām un jādejo pēc Domes un STU stabules.
Šie vārdi nav bez pamata. Tos var apstiprināt trīs amatpersonas: tā laika Domes priekšsēdētāja vietnieks Raitis Vītoliņš, pašvaldības izpilddirektors Jurijs Strods un Pilsētsaimniecības departamenta direktors A.Ozols. Šīs amatpersonas vairākas dienas «apstrādāja» namu pārvalžu direktorus, lai tiktu parakstīts trīspusējs aizdevuma līgums starp Valsts kasi, STU un namu pārvaldēm un iegūtu Ls 300 000 aizdevumu nezin kāpēc siltumtīklu celtniecības montāžas darbiem ar pamatojumu: lai varētu sekmīgi realizēt Pasaules Bankas aizdevumu. Toreiz radās jautājumi: vai tad šajā apjomīgajā siltumtīklu rehabilitācijas projektā celtniecības montāžas darbu izmaksas nemaz nav paredzētas, vai drīkst likt maksāt namu pārvaldēm un līdz ar to arī iedzīvotājiem par šiem siltummezgliem, pat nesaskaņojot to ar namu pārvaldēm kā dzīvojamā fonda apsaimniekotājiem? Būtībā tas nozīmēja piespiest iedzīvotājus norēķināties gan par siltummezglu iekārtām, gan par celtniecības montāžas darbiem, nemaz neprasot, vai viņiem vispār tie ir vajadzīgi, jo maksā par to taču viņi!
Domes vadība norādīja, ka tā nav mūsu darīšana, mums jāpilda savi pienākumi, ja nevēlamies palikt bez darba, ka namu pārvaldes ir tikai apsaimniekotāji, bet iedzīvotāji ir tikai īrnieki pašvaldības dzīvojamajā fondā, un pašvaldība kā īpašnieks lems, kas un kādā veidā ir lietderīgi.
Bija skaidrs, ka atkal STU tiek iecelts kunga lomā, jo konkursus montāžas darbu veikšanai, to izmaksas un firmas uzvarētājas noteiks STU, bet namu pārvaldes būs «izspiedējas» un iekasēto naudiņu pienesīs uz šķīvja. Turklāt iedzīvotāju nesamaksātā daļa katru mēnesi bija jāsedz no kopējās iekasētās īres maksas.
Pietrūkst konstruktīvu risinājumu
Vēl arvien Jelgavā bieži pietrūkst konstruktīvu risinājumu, jo mūsu deputāti nav iemācījušies uzklausīt, lai arī zemāk stāvošus, tomēr speciālistus attiecīgajos jautājumos. Jāpiezīmē, ka «vispārēja orientēšanās» jebkurā jautājumā ir pat bīstama, pieņemot lēmumus. Skaidrs, ka deputāts nevar zināt visu. Tas nemaz nav iespējams un vajadzīgs. Tādēļ ir departamentu, pašvaldības uzņēmumu speciālisti, bet viņu viedokļus gan būtu jāiemācās ņemt vērā.
Pateicoties namu pārvalžu direktoru neatlaidībai, toreiz līgumā tika panāktas vairākas būtiskas izmaiņas, tajā skaitā arī iekļauts punkts par to, ka namu pārvaldes pieņems siltummezglus tikai pēc to celtniecības montāžas darbu tāmju izveidošanas, lai var kontrolēt aizdevuma summas izlietojumu un montāžas darbu izmaksu atbilstību normatīviem, par katru mezglu noformējot nodošanas un pieņemšanas aktu, kurā šī tāmes vērtība ir atspoguļota.
Sākās siltummezglu nodošanas kampaņa, bet tūlīt arī «atdūrās». Namu pārvaldes neparakstīja nevienu siltummezglu nodošanas un pieņemšanas aktu, jo tāmes tā arī nesagaidījām. Izrādījās, ka darbi tika veikti bez tām, tātad – piemetot «uz aci». Toreiz visu četru namu pārvalžu direktores izpelnījās Domes priekšsēdētāja vietnieka R.Vītoliņa rakstiskas piezīmes par apkures sezonas uzsākšanas bremzēšanu un «tika nolemts», ka siltummezglus nodos ekspluatācijā, pamatojoties uz STU izziņām (!)par faktiski veiktajiem celtniecības montāžas darbiem nodošanas brīdī un to izmaksām. Tad arī sākās šo izmaksu mistrojumus, kurā patiesās izmaksas vēl līdz šai dienai meklē gan M.Pīlādzis, gan Dome, gan arī pats STU.
Ar rakstisko piezīmi toreiz vēl viss nebeidzās. Tā laika STU pārraudzības padomes locekle deputāte V.Vilciņa ieteica Pilsētsaimniecības departamenta direktoram A.Ozolam pieprasīt no manis paskaidrojumu par STU apmelošanu. Kā tas man atgādināja diktatorisko sociālisma sistēmu, kad visiem vajadzēja domāt, runāt un darīt «zem vienas svītras»! Diemžēl deputāti, risinot pilsētai svarīgus jautājums, bieži rīkojas personīgu ambīciju, simpātiju vai antipātiju vadīti, un tas ļoti kaitē vispārējai pilsētas attīstībai.
Pa «pazudušā» pusmiljona pēdām
Gribu pieskarties arī bijušā PBU «4. namu pārvalde» siltumenerģijas parāda problēmai. Trīs apkures sezonas pēc kārtas Dome pati pieļāva, ka rodas starpība starp reāli patērēto siltumenerģijas daudzumu Pārlielupes dzīvojamajā fondā un STU atsūtītajiem rēķiniem. Visi zināja, ka tādā veidā veicot norēķinus, starpība ir neizbēgama. Būtība bija tāda, ka Pārlielupē siltumskaitītājus STU uzstāda tikai divos centrālajos siltummezglos, caur kuriem siltums tiek piegādāts vienlaicīgi daudzām mājām. Ar Domes lēmumu tika noteikts, ka 4. namu pārvaldei no šo māju iedzīvotājiem par apkuri jāiekasē pēc Domes apstiprinātā normatīvā tarifa. Lielākā kļūda bija tā, ka Dome «aizgāja STU pavadā» un piekrita, ka STU drīkst piesūtīt rēķinus par patērēto siltumenerģiju pēc centrālajos siltummezglos uzstādīto skaitītāju rādītājiem. Tas nozīmēja patērēto siltumenerģiju uzskaitīt, izmantojot vienu metodi, respektīvi, pēc centrālo skaitītāju rādītājiem (Gcal), bet samaksu aprēķināt pēc Domes apstiprinātā normatīvā tarifa (0,495 Ls/m²). Tā ir acīmredzama muļķība. Par šo starpību STU vēl atļāvās uzrēķināt soda procentus, un Dome to atļāva darīt. Domes administrācija un deputāti jau pēc pirmās apkures sezonas beigām tika informēti, ka starpība starp šiem rādītājiem un iekasējumiem pēc tarifa ir Ls 40 000. Tomēr arī nākamajā apkures sezonā turpinājās mākslīga šīs starpības uzaudzēšana līdz Ls 58 000, jo nekādi jauni Domes lēmumi šajā sakarā tā arī netika pieņemti, izņemot vienu ievērības cienīgu. To varētu nosaukt par kārtējo lāča pakalpojumu STU: segt radušos parādus jeb radīto starpību STU no pilsētas budžeta ieņēmumiem… Kāpēc lai STU neradītu starpības!
Tie, kurus ievēlēja mūsu pilsētnieki, izrādās, aizstāv nevis vēlētāju, bet gan STU intereses. Deputāte Velga Vilciņa jau sen vairs nav pārraudzības padomes locekle, bet acīmredzot tie padomes laiki bija tik labi, ka viņa vēl arvien ir STU «draudzene», tāpēc Pilsētsaimniecības komitejas sēdē tika nolemts, ka pašvaldības izpilddirektora J.Stroda priekšlikums par STU direktora G.Dupuža atbrīvošanu no ieņemamā amata nav atbalstāms.
Gribu pievienoties arī žurnālista M.Pīlādža pieņēmumam par V.Vilciņas kundzes ietekmi uz Domes priekšsēdētāju. Man grūti spriest, kāda situācija ir tagad Jelgavas Domē, jo tās sēdēs sen vairs nepiedalos, bet namu pārvalžu laikā Jelgavas Domes oficiālais priekšsēdētājs bija Uldis Ivana kungs, bet toni noteica V.Vilciņas kundze. Uzskatu, ka tādi politiskie «barteri» nav pieņemami, jo, pateicoties tiem, deputāte V.Vilciņa dabūja grožus savās rokās – savus kandidātus Pilsētsaimniecības departamenta direktora, pašvaldības izpilddirektora amatā u.c.
Nobeigumā gribu izteikt cerību, ka mūsu pilsētā atradīsies jauni, enerģiski un gudri cilvēki, kas spēs stabilizēt pilsētas ekonomisko un arī politisko stāvokli.
Ingrīda Mutjanko, bijušās 2. namu pārvaldes direktore
